Nezūdieties nemaz

Gribēt neiespējamo – 6.turpinājums (Aidis Tomsons)

Juris izrādījās sirsnīgs cilvēks. Ļoti runātīgs, bet atsaucīgs un godīgs cilvēks. Vieta bija vilinoša. Saulainā diena to darīja vēl jo pievilcīgāku. Pašā centrā, līdzās autobusu pieturai un netālu no vilciena stacijas, tuvumā vairāki veikali, turpat pāri ceļam skola. Bet apkārt priedes, priedes.

Izgājām ārā, un viņš man parādīja savu zemes gabalu. Sacīja, ka varētu atdalīt 1500 kvadrātmetrus, pašiem viņiem ar sievu Rutu palikšot vairāk nekā 2000 kvadrātmetru, pilnībā pietikšot. Vienīgi esot līdz galam jāvienojas ar Rutiņu, kura ir īstā zemes īpašniece (Rutas todien nebija mājās, bet viņa izrādījās tikpat atsaucīga). Man liekas, es sākumā pat nepaprasīju, cik viņš grib par zemi. Teicu, ka pirkšu. Es zināju, ka tā ir Dieva dotā vieta. Un tikai vēlāk pajautāju, cik man jāmaksā. Vairs neatceros, kā viņš atbildēja. Zinu tikai vienu - summa bija 10 tūkstoš latu.

Braucu mājās un prātoju – nez, kāpēc Garkalnē zeme ir tik lēta? Tā bija summa, par kādu es biju gatavs pirkt zemi pirms 3 gadiem. Bet tolaik man neviens tik lēti nepārdeva. Atbraucu mājās un vēru vaļā internetu. Cik maksā zeme Garkalnē? Hm, lētāk par 40 tūkstoš nebija. Par 10 tūkstoš latiem neviens zemes gabalu netirgoja.

Tikai vēlāk Juris stāstīja, ka viņš vakarā piezvanījis savai māsai uz Talsiem un pateicis, ka esot nolēmis žurnālistam Aidim Tomsonam pārdot zemi. Prasījis māsai, vai 10 tūkstoši ir normāla summa? Māsa, kas strādāja Zemesgrāmatā, teikusi, ka tas ir ļoti lēti. Izrādījās, Juris nebija interesējies, cik zeme maksā. Patiesībā viņi ar Rutu nebija plānojuši zemi pārdot. Un arī nebūtu pārdevuši, ja vien…

Kad vēlāk iepazinos ar saviem pašreizējiem kaimiņiem, viens no viņiem prasīja, kāpēc Juris man pārdevis savu zemi? Par viņa īpašumu esot interesējušies daudzi cilvēki, viņš visiem esot atteicis. Kāpēc tieši man? Un tik lēti?

Juris man izstāstīja. Kad viņi 2000.gadu sākumā paši nopirka zemi Garkalnē, viņi nopirka lielāku zemes gabalu ar domu vienu daļu atdalīt un pārdot. Tas bija tad, kad es pirmo reizi ieliku sludinājumu radio. Lai gan es neatsaucos, bija citi pircēji. Tikmēr paralēli tajā laikā cits saimnieks pārdeva līdzās esošo zemes gabalu. To nopirka viens vietējais puisis un, neprasot nekādas atļaujas, izzāģēja tur visus kokus. Lai gan ieradās inspekcija, uzlika viņam sodu, tomēr meža līdzās vairs nebija. Bet Jurim ar Rutu ļoti gribējās dzīvot meža ielokā. Viņi nosprieda: ja viņi pārdos daļu no savas zemes, arī tur nākamais saimnieks priedes izcirtīs, un viņiem koku apkārt vairs nebūs. „Naudiņas mums pietiek, nepārdosim!” Un viņi nolēma zemi vairs nepārdot.

Tieši tajā nedēļā, kad pēc vairāk nekā diviem gadiem es piezvanīju, bija noticis kas negaidīts. Ruta cieta autokatastrofā. Viņa ir klavierskolotāja, tobrīd viņa strādāja divās mūzikas skolās – Olainē un Cēsīs. Izbraucot Olainē uz Jelgavas šosejas, viņa kaut kādu iemeslu dēļ nebija pamanījusi auto uz galvenā ceļa. Pašu Dievs bija sargājis, bet automašīna vairs nebija remontējama. Uz darbu tagad nācās braukt ar sabiedrisko. Bet katru dienu izbraukt Cēsis un Olaini, varat iedomāties, cik tas ir grūti. Tajā laikā esi biju ielicis sludinājumu radio pirkt zemi. Juris iedomājās, ka tā būtu iespēja tikt pie jaunas automašīnas.

Kad es prasīju par zemes cenu, Jurim esot bijusi tikai viena doma – lai pietiek jaunai automašīnai un paliek mazliet pāri. Tāpēc arī tāda summa – 10 tūkstoši. Es vēlāk prasīju, vai viņš nenožēlo pārsteidzīgo lēmumu. Bet viņš teica, ka nē. Viņš esot priecīgs par labo kaimiņu, tas viņam esot svarīgāk par naudu.

Nākamajā nedēļā sarunājām satikties ar Rutu – viņa sievu. Turklāt zemi bija jāapskata arī Taņai. Un jāvienojas līdz galam. Mums taču 10 tūkstoši nebija! Bija iekrāti 5000 latu, pēdējos pāris mēnešos klāt varējām pielikt vēl 500 latus. Taņas mammai bija neliels iekrājums, un viņa piedāvāja aizdot pusotru tūkstoti. Līdz ar to mums bija 7000 latu. Trīs tūkstošu vēl pietrūka.

Juris ar Rutu mūs uzņēma ļoti sirsnīgi. Viņi bija visu pārrunājuši, un Ruta bija piekritusi pārdošanai ar vienu nosacījumu – lai mēs neizcērtam priedes mūsu zemes gabalā. (Mēs šo vienošanos esam uzticīgi pildījuši.) Piekritām, taču teicām, ka mums ir viena aizķeršanās – mums jāaizņemas 3000 latu. Ja līdz brīdim, kad viņi atdalīs zemi, lai to pārdotu, mēs vēl naudu nebūsim dabūjuši, vai viņi varēs pagaidīt?

Juris ar Rutu saskatījās un abi lūdza atļauju aiziet blakus istabā apspriesties. Gaidījām. Tas nebija ilgi. Juris atgriezies ierunājās: „Mums ir ļoti vajadzīga automašīna. Rutai uz darbu ar autobusu izbraukāt ir ļoti grūti. Ja jūs varat nopirkt automašīnu jau nākamnedēļ, tad atlikušos 3000 latus jūs varēsit izmaksāt pakāpeniski, katru mēnesi pārskaitot pa 50 latiem.”

Protams, tas bija uzticēšanās jautājums. Viņi bija noskatījuši nelielu auto Škoda, kas maksāja 6600 latus. Es zināju, ka šī ir Dieva piešķirta vieta, tāpēc nešaubījos. Jau nākamajā nedēļā auto bija nopirkts. Neticami ātri viņam izdevās vienoties ar pašvaldību atdalīt zemes gabalu. Jau janvārī mēs noslēdzām pirkuma – pārdevuma līgumu. Es turpmāk ik mēnesi viņam maksāju 50 latus. Un zeme bez jebkādām kredītsaistībām bija mūsu.

Bet tas bija tikai sākums. Vēl bija jāuzceļ māja. Un tikai tagad es sāku apjaust, kādēļ Dievs mani bija vadījis pa tik sarežģītu ceļu un kāpēc manas acis tik ilgi bija aizvērtas. Dievs bija ieplānojis arī māju sarūpēt gandrīz bez kredītsaistībām.

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 7.turpinājums)

(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)