Atvērtās acis

Gribēt neiespējamo – 5.turpinājums (Aidis Tomsons)

Piezvanīja tikai trīs cilvēki. Es ieliku sludinājumu, ka vēlos pirkt zemes gabalu vai vecu māju. Tikai trīs telefona zvani! Un tie paši bezjēdzīgi. Divi bija apmēram tādi: redzu, ka tur, pie ceļa ir tukšs zemes gabals, varbūt varat noskaidrot, kam pieder? Un trešais – tas celtnieks-inženieris, kurš piedāvāja savu palīdzību celtniecībā. Tā vien šķita, ka tirgus jau 2004.gada beigās bija pamiris.

Vēlāk tajā nedēļā piezvanīja Alberts. Diemžēl pēdējo divu gadu laikā mūsu draudzība bija krietni paplēnējusi. Viņš bija pametis draudzi un iesaistījies organizācijā, kuru arī es uzskatīju par sektantisku. Viņa sieva uztraucās, ka tiks izkrāpta nauda. Viņu ģimenē tas beidzās ar laulības šķiršanas pieteikumu. Un arī mūsu attiecības pamazām pajuka: nebija par ko satiekoties runāt. Mēs sazinājāmies arvien retāk. Es par to pārdzīvoju, domāju, viņš arī. Bet te, pēc vairāku mēnešu pārtraukuma, viņš piezvanīja un sacīja, ka sestdien labprāt atbrauktu ciemos. Es ar prieku atsaucos. Sacīju, ka, kā parasti, no rīta būsim draudzē, bet pēcpusdienā mājās.

Tajā sabatā viņš sēdēja mūsu viesistabā, un mēs runājāmies par šo un to. Viņš ieteicās: „Klau, dzirdu, ka Tu liec sludinājumu radio. Kā sokas?” Atbildēju, ka nekā. Piedāvājumu praktiski nav, tikai tas vīrs-celtnieks un vēl divi zvani.

Kā šobrīd atceros to mikli mūsu dzīvokļa viesistabā. To es atcerēšos līdz mūža galam. Tas bija tikai viens Alberta sacīts teikums: „Bet Tu aizbrauc, apskaties, tā vieta nav slikta.” Runa bija par celtnieku-inženieri.

Ziniet, Bībelē vairakkārt ir minēti stāsti, kuros tiek lietots izteiciens: „Un viņa acis atvērās…” Tieši tā bija tobrīd man. Bija sajūta, ka vienā mirklī kāds pēkšņi noņem no acīm apsegu. Es apstulbu. Trīs gadu garumā trīs reizes biju licis sludinājumu radio. Trīs reizes viens un tas pats cilvēks man bija zvanījis un piedāvājis palīdzību, kuru es pat nebiju pamanījis. Es tik ļoti biju iedomājies kaut ko savu, ka viņu nedzirdēju. Vai tā tiešām var būt?

Esmu pēc tam domājis, kāpēc tā notika. Nav šaubu, ka Dievs man bija aizvēris acis. Kāpēc? To es vēlāk paskaidrošu. Bet veids, kā tas notika, ir cilvēciski izskaidrojams. Toreiz, kad Juris (tā šo celtnieku sauc) man pirmo reizi piezvanīja, es biju aizņemts ar daudzu piedāvājumu izskatīšanu. Pašu sarunu vairs neatceros, taču viens vārds man bija iesēdies atmiņā – ROPAŽI. Viņš ne tikai piezvanīja, bet atsūtīja arī vēstuli ar divām fotogrāfijām, kur bija redzama viņa paša māja skaistā priežu mežā. Es biju sapratis, ka viņš dzīvo Ropažos, kaut kur mežā. Es Ropažus zināju. Zināju arī to, ka tur no ciema centra līdz mežam ir diezgan tālu. Meklējumos es rēķinājos ar to, ka man ik dienas būs jābrauc uz darbu. Vislabāk, ja to varētu darīt ar divriteni. Bet saprotot, ka tik tuvu Rīgas centram diez vai izdosies atrast, vajadzēs izmantot sabiedrisko transportu. Mans darbs ir Vecrīgā, un braukt ar auto uz Doma laukumu nav prāta darbs. Zināju, ka autobuss līdz Ropažiem brauc gandrīz pusotru stundu. Ja vēl pēc tam līdz mājām jāiet vairāki kilometri, es nebiju gatavs ik dienas ceļā pavadīt 4 stundas uz darbu un atpakaļ.

Izrādījās, ka Juris bija runājis par vilcienu. Toreiz Garkalnē vilciena stacija saucās Ropaži (lai gan līdz Ropažiem no stacijas ir 18 kilometri). Un viņa māja atradās tuvu Ropažu stacijai, pašā Garkalnes centrā. Alberts taču bija pie viņa aizbraucis un zināja, kur viņš dzīvo. No Rīgas līdz Garkalnei vilciens brauc pusstundu, gandrīz tikpat cik autobuss no Pļavniekiem uz centru.

To sajūtu ir pat grūti aprakstīt. Alberts pēc ciemošanās devās mājās, bet es ar nepacietību gaidīju pirmdienu. Varbūt man darbā vēl ir saglabājusies viņa vēstule vai telefona numurs? Es taču viņa zvaniem nebiju pievērsis uzmanību! Man nebija nekādu viņa kontaktu, ja nu vienīgi Alberts atcerētos viņa mājas… Bija nepārprotama sajūta, ka aiz visa šī stāv Dievs. Tādas sakritības taču nevar būt!

Pirmdienā drudžaini pārmeklēju savas atvilktnes. Kāds brīnums, atvilktnes stūrī tiešām bija daži piezīmju papīri ar telefonu numuriem no pirmajiem piedāvājumiem. Tur bija arī Jura numurs. Es parasti liekos papīrus cenšos nekrāt, bet te nu tas bija!

Tūdaļ pat zvanīju. Sacīju, ka tomēr esmu ieinteresējies par viņa piedāvājumu. Vai viņš zemi pārdod? Jura atbilde bija īsa: brauc ciemos, runāsim. Vienojāmies, ka nākamajā svētdienā es atbraukšu.

Tajā nedēļas nogalē bija uzkritis sniegs. Bija sākusies ziema. Es svētdienas rītā uzbraucu uz vecās šosejas Garkalnē. Debesīs nebija neviena mākoņa, un baltais sniegs spilgtajā saulē vizuļoja. Sēdēju pie stūres, un man bija nepārprotama sajūta – es braucu mājās. Nebija nekādu šaubu. Es zināju, šī ir īstā vieta. Lai arī ko man Juris sacīs, šī būs īstā vieta. Bet es protams, nezināju, ko viņš piedāvās un cik tas man maksās...

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 6.turpinājums)

(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)