Nīkajas ticības apliecība un... kristiešu vienprātība (1.daļa)

Žēlastība jums un miers no Dieva, mūsu Tēva, un Kunga Jēzus Kristus!

Ievads!

Jau no paša sākuma vēlos pateikt, ka cilvēku cilts ļoti dažādi aplūko jautājumu – Kas ir Dievs? Atbildes tiek meklētas no dažādiem skatu punktiem. Šis jautājums ir gājis cauri tukštošgadēm un katrus 100 gadus skatu punkts ir mainijies.
Kādreiz, pārdomājot atbilžu dažādību uzdevu jautājumu – Kāpēc tik dažādas pieejas šim jautājumam?

Domājot par šo it kā lielo problēmu, esmu pārlasījis dažādu ticību ar dažādu dzīves pieredzi guvušu cilvēku atziņas par to, kas viņu acīs ir Dievs. Cilvēku mēģinājumiem formulēt (kāds ir Dievs) ir daudz variantu! Ir daudz variāciju par tēmu – Kam mēs, kristieši, īsti ticam. Man radās vēlēšanās noskaidrot, ko par to visu saka 16.gadsimta reformators M.Luters un viņa līdzgaitnieki. Lasot viņu idejas un domas, nācās meklēt, kas ir Nīkajas ticības apliecība, kas ir Apustuļu ticības apliecība un vai iespējams kristietības vēsturi apvienot ar mūsdienām. Nācās ļoti stipri pārdomāt – kur, kas, kad, kāpēc un kā lai savieno visu uzzināto!!! Esmu ļoti ilgi domājis, ko pirmās kristiešu draudzes ir vēlējušas pateikt ar Nīkajas ticības apliecību. Meklēju arī atbildi uz jautājumu – Kāpēc tas bija nepieciešams? Kas izraisīja šādu nepieciešamību.

Varu atklāti pateikt, ka esmu patīkami pārsteigts par to kādā formā un ar kādiem argumentiem cilvēki pamato savu viedokli, aizstāv vienu vai otru doktrīnu.

​Uzreiz pateikšu, ka protams visam, ko esmu lasījis par Trīsvienības tēmu nepiekrītu, varbūt nesaprotu, bet daži skatupunkti ir labs temats diskusijām. It sevišķi Adventistu draudzēs.

Tāpat, pētot un lasot par Trīsvienības tēmu, kā šīs idejas attīstījās laika gaitā, ieraudzīju, ka mācītāju aicinājumi uz draudzes veinotību gan tajos tālajos gadu simtos, gan arī tagad ir tikai sapņi. Es ar šo negribu teikt, ka aicinājumi uz vienotību ir kaut kas man nepieņemams vai kas slikts. Taču vienotību tajā izpratnē – ka draudzē visi domās vienādi un rīkosies vienādi; un kristīgajā konfesijā visi domās vienādi, visi ticēs vienādi - vienkārši varam aizmirst. Jo “vienādas vienotības” nav bijis nekad. Ne pirms Kristus, ne pēc Kristus krusta nāves. Un Raksti to apliecina. Es to neesmu sadzejojis, neesmu sapīpējies zālīti!

Raksti to apliecina visā nopietnībā!
Apustuļu darbos 2.nodaļā minētie panti par vienotu draudzi ir ideāls; skaists ideāls, kurš ilga ārkārtīgi īsu laika brīdi. Pilnīgi droši varu teikt, ka īsāku, nekā es pats esmu nodzīvojis. Un, pārlasot un pārdomājot uztverto, secināju, ka šī “ideālā vienotība”bija iespējama pateicoties īpašiem apstākļiem un īpašiem notikumiem, vienas teritorijas kultūrā, ļoti nosacīti vienas nācijas kopumā.

Vienā dzīves posmā man izvērsās saruna ar jaunu cilvēku par to kā es saprotu kas ir Dievs. Toreiz un tagad es atsvaidzināju savu agrāk lasīto un pārdomāto par šo tēmu un pamēģināšu uzrakstīt ko es domāju, centīšos paskaidrot to kā es saprotu kristietību un tajā skaitā Trīsvienības tēmu, kura ir neatraujami saistīta ar kristiešu vienotību.

Es rakstīšu kodolīgi un īsi. Mazos stāstiņos, kuri būs kā turpinājums.

IeSkats Vēsturē

Nezinu cik daudz katrs lasītājs ir pats palasījis par agrīno kristietības vēsturi, bet tas kas ir manā galvā, izlasītais un pārdomātais, liecina par to, ka no 1.gadu simta līdz 5 gadu simtam, ir kristietības sludināšanas laiks, atklāsmju laiks, kristietības pamatu būvēšanas laiks; un lielu pārmaiņu laiks Romas impērijā kā politiskā veidojumā.

Un pavisam atklāti varu teikt, ka tajā laikā jukas valdīja ne tikai Romas impērijā, bet arī kristiešu draudzēs. Tā kā kristietība bija jauna tēma, jauna ideja, tad bija nepieciešams laiks, lai to varētu apjēgt, kas tas ir un kā to saprast. Arī - vai vispār pienemt kaut ko tādu. Kāpēc?

Jo -
pirmo reizi pasaulē uzradās reliģija un ticība, kura izmantoja netradicionālus reliģijas sludināšanas paņēmienus, pretrunīgus uzskatus par Dievu un pilnīgi pretējus dzīves uzskatus. Tas ir uzskats, pieņēmums - Dievs mīl stipros, varenos un bagātos tika noraidīts, tā vietā tika pasludināts - Dievs apžēlojas par nelaimīgajiem un vājajiem, par neko nevarošajiem un nesaprotošajiem. (Kāds no Bībeles komentāriem to nosauc par Lielo apvērsuma teoloģiju.) Tas visbīstamākais, šajā jaunajā reliģijas un ticības redzējumā, bija tas, ka šie dīvainie cilvēki ne tikai runāja dīvainas lietas, bet arī darīja to ko sludināja. Palīdzēja trauslajiem, slimajiem, nekam nederīgajiem, tas ir, tā laika sabiedrības atkritumiem. Vecos cilvēkus aprūpēja, bezpajumtniekiem deva pajumti, bāreņus pieņēma savās ģimenēs. Jaunajiem cilvēkiem mācija amatu, dzīves gudrības, neprasot neko pretī. Mums, šodienas cilvēkiem, tas nav nekas jauns, bet toreiz tas bija trakāk nekā 1917.gada revolūcija Krievijas impērijā. Jo jaunās reliģijas piekritēju skaits vairojās, neskatoties uz to ka kristiešus vajāja, pasludināja ārpus likuma esošus.

Līdz ar šo sludināšanas un darbošanās aprakstu mēs nojaušam, ka kristietība izmisīgi meklēja iespējas mainīt sava laika sabiedrības pieņēmumu-uzskatu kopumus. Sludinot krustā sisto Kristu Jēzu, un arī rādot piemēru savam sludinātajam. Pārsteigums bija tanī, ka kristieši neskatoties uz bieži vien necilvēcīgu izturēšanos pret viņiem, nepadevās, bija neatlaidīgi un darbojās ar pārliecību, kāda nebija agrāk pieredzēta. Kristiešu vidū viss protams nebija ideāli, bija nodevēji, bija bailes, zaudējumi, kļūdas. Bet pāri visam bija jūtama nelokāma apņēmība nevis mainīt pasaules uzskatus, bet padarīt dzīvošanas vietu, vidi labāku. Ko tas nozīmē “labāku”?

Tas nozīmē - parādīt Kristus sludinātās mīlestības vērtības un padarīt tās par ikdienas dzīves sastāvdaļu. Iejūtība, apžēlošanās, piedošana, pieņemšana, izglītība, ticība, sirds miers. Šīs ir Kristus sludinātās pamatvērtības. Kristietības pamatvērtības.

Gāja laiks un kristietība nostiprinājās reālajā dzīvē. Kristieši palika par kaut ko pašsaprotamu un reāli pastāvošu cilvēku kopu, kuru vairs nevarēja ne dzenāt, ne ignorēt. Un tieši tad radās ārkārtīga nepieciešamība pamatot savu rīcību, savu sludināšanas pamatu, savu nākotnes redzējumu. Vēsture rāda, ka ir daudz apstākļu un argumentu kā arī iemeslu, kuri veicināja meklējumus un atziņu apkopojumu, bet mēs par tiem šoreiz nerunāsim.

Nepieciešamība radīja vēlmi pētīt un meklēt pamatus, saprast Rakstus. Meklējumu process sākās. Izglītības process iešūpojās ar lielu intresi un ambīcījām. Šajā procesā nekad nav piedalījušies tikai daži cilvēki. Dievs nekad nav ļāvis cilvēkam izveidot kādu sistēmu, kurā tikai vienai grupai, vienai kopienai, vienai konfesijai vai vienam cilvēkam - ir viena patiesība vai viena taisnība. Grēka pārņemtajam cilvēka prātam tas būtu pat ļoti kaitīgi. Līdz ar to droši varam apgalvot, ka meklējumos par kristietības pamatiem, pamatpostulātiem piedalījās daudz vairāk cilvēku, nekā tikai tie, kurus mēs pazīstam no vēstures.

Un kad šodienas kristietis sāks lasīt par agrīno kristietības vēsturi, tad atklās, ka kristiešu uzskati par savu reliģiju un ticību bieži vien nonāca pilnīgā pretrunā un aizgāja pat tik tālu, ka dažādo uzskatu dēļ paši kristieši vajāja viens otru. Kristietības vēsture ir - ne tikai pagāni vajā kristiešus, bet arī kristieši vajā kristiešus.

Uzreiz gribu pateikt - kristiešu uzskati un pamatpostulāti tika veidoti nemitīgu valsts karu, valsts vajāšanu un savstarpējo vajāšanu apstākļos. Un kad cilvēki dzīvo nemitīgās vajāšanās un pārmaiņās, tad viņu prāta spējas vai nu stipri notrulinās vai nu arī stipri uzasinās. Līdz ar to pretēji uzskati bija neizbēgama realitāte. Un nevajag slēpt - radīja galējības no kurām vienkāršie draudzes locekļi cieta. Un pat gāja nāvē, nesaprazdami kāpēc un par ko.

Tas mums kā ievads, lai mēs būtu ieinteresēti paši sameklēt kādas grāmatas par Eiropas kristietības vēsturi un palasīt, pārdomāt.
Bengts Heglunds "Teoloģijas vēsture" kā viena no grāmatām.

(​Nākošajā reizē ieskatīsimies ticības konflikta būtībā, jo tas skar Trīsvienību.​)