Gribēt neiespējamo – 7.turpinājums (Aidis Tomsons)

Jau pašā sākumā Juris pateica – viņš grib piedalīties mājas celtniecībā. Viņš bija pensionēts celtnieks-inženieris. Savulaik piedzīvojis smagu traumu, Juris bija palicis par invalīdu. Taču dzīvē viņš bija vadījis ne vienas vien mājas celtniecību. Un tagad, piespiedu kārtā atstāts bez darba, ilgojās būt noderīgs. Viņa formula bija viena – ja es atrodu cilvēkus, kas spēj paņemt rokās āmuru, visu pārējo viņš apņemas izdarīt. Bez maksas. Proti, samaksu par darbu viņš neņems.

Jau pēc gada uz mūsu zemes gabala sākās rosība. Palīdzēt mums atsaucās vairāki radi – gan manējie, gan sievas. Es joprojām nespēju aptvert, kā Dievs spēja izkārtot tādus laika apstākļus. Pirmos rakšanas darbus pagrabam un pamatiem mēs uzsākām jūnija sākumā. Augustā tika svinēti spāru svētki. Un septembrī māja bija zem jumta. Trīs vasaras mēnešos Garkalnē nelija. Nemaz! Mūsu koka karkasa māja tapa pilnīgā sausumā. Es joprojām nespēju aptvert, kā tas tā varēja būt.

Ik rītu mēs ieradāmies pie Jura mājās. Viņš iepriekšējā vakarā bija sagatavojis nākamās dienas darbus. Mums tikai atlika zāģēt, naglot vai skrūvēt. Priežu ieskauti, mēs darba dunā baudījām jauko vasaru.

Juris gādāja, lai darbi būtu organizēti maksimāli ērti un parocīgi. Visi kokmateriāli tika sagatavoti uz vietas. Atis Čerņevskis no draudzes bija palīdzējis sagādāt baļķu kravas, un tās tagad tika rūpīgi izmantotas. Lēti, ērti un kvalitatīvi.

Lai būtu nauda, mēs ieķīlājām Pļavnieku dzīvokli. Un ar katru mēnesi pārsteigti vērojām, cik tas kļūst dārgāks. Bija sācies nekustamā īpašuma burbulis. Es labi apzinājos, ka tas kādreiz beigsies. Bet naudas nu pietika it visam. Es tikai sāku lūgt, lai mēs laicīgi spētu pārdot dzīvokli, kad burbulis plīsīs. Man nebija šaubu, ka tas notiks. Es tikai negaidīju, ka krīze valstī vēlāk būs tik dziļa.

Bet Juris visu organizēja ļoti taupīgi. Mājas projektu bijām rūpīgi pārdomājuši. Liela viesistaba, plaši, saulaini logi. Un pietiekoši daudz platības, lai būtu ērti visiem. Tajā ziemā mājā bija jau ielikts kamīns, un darbi iekšpusē varēja turpināties.

Vienā brīdī es iekšēji sāku just pagurumu. Vasara beidzās, un palīgiem bija jādodas savos darbos. Bieži vien rudens un ziemas aukstos vakarus pēc sava darba radio pavadīju viens, zāģējot un skrūvējot. Taņa mājās auklēja divus mazos bērnus. Mums abiem nebija viegli. Tajos mēnešos man bija svarīgi apzināties, ka aiz visa stāv Dievs. Ka tā ir Viņa dota dāvana, un šis nav mans projekts. Cik ļoti es tagad novērtēju to, ko biju pēdējos gados piedzīvojis!

Grūtību netrūka. Es neesmu slēpis, ka darīt to visu otrreiz vairs negribētu. Lai gan, protams, nezinu, kā Dievs vadīs manu dzīvi tālāk. Tomēr, lai arī kādas bija grūtības, nākamā gada vasarā, pēc dažādiem piedzīvojumiem, tuvojās iespēja sākt domāt par pārvākšanos uz nepabeigto, taču savu mājokli.

Bet situācija kļuva spiedīga. Sākās runas par krīzes tuvošanos. Valdība bija nolēmusi apturēt kreditēšanas bumu. Būdams darba apritē, es sapratu, ka pavisam drīz pārdot dzīvokli būs grūti. Mēs bijām ieķīlājuši dzīvokli ar domu to pārdot, lai pēc tam varētu atgūt aizņemto naudu. Runa bija par lielām summām. Es zināju, ja mēs dzīvokli nepārdotu, mēs nespētu segt kredītsaistības. Turklāt tobrīd es vēl nezināju, ka mūsu algas, sākoties krīzei, tiks pamatīgi apcirptas.

Bija aprīlis, un es sapratu, ka ir pēdējais laiks pārdot dzīvokli. Lai arī māja vēl nebija gatava, dzīvot tajā jau varēja. Es sameklēju mākleri, noslēdzām līgumu, un es sāku gaidīt. Pagāja pāris nedēļas, bet neviens, pat neviens neinteresējās par mūsu dzīvokli. Cenas vēl nekritās, taču tirgus praktiski bija apstājies. Pagāja mēnesis, un joprojām neviens neizrādīja ne vismazāko interesi. Mani sāka pārņemt panika.

Man bija sev jāatgādina, ka šis taču ir Dieva vadīts projekts. Ja Viņš tik brīnumaini mani vadījis līdz šim, vai tad pēkšņi Viņš mūs ir aizmirsis? Bet Dievs šķietami klusēja. Valdība pieņēma lēmumu, ka no 1.jūnija kredītus varēs izsniegt tikai uz ļoti stingriem nosacījumiem. Bija maija vidus. Ja līdz maija beigām es dzīvokli nepārdošu, cerību nebūs. Dievs ļāva šoreiz pārbaudīt manu ticību.

Es pūlējos saglabāt mieru un Viņam uzticēties. Tas nebija viegli. Un tad Viņš atkal mani uzrunāja. Tobrīd es to nesapratu. Taču, tagad pazīstot Viņa balsi, es zinu, ka tas bija Viņš. Viņš man atgādināja par veidu, kā es pirku zemi, un sacīja: „Vai Tu negribi pamēģināt ielikt sludinājumu radio?”

Es atkal devos pie kolēģiem uz Reklāmas daļu. Un atkal piedzīvoju to, kā Dievs darbojas. Parādījās vairāki pircēji. Un viens no viņiem patiešām izrādīja nopietnu interesi. Izrādījās, arī viņš baidījās, ka pēc dažām dienām vairs nevarēs dabūt kredītu. Bet viņa mamma dzīvoja turpat Pļavniekos, un dzīvoklis bija nepieciešams tieši tajā rajonā.

Es nevaru izstāstīt, cik es biju priecīgs par vienošanos. Mums nācās mazliet samazināt cenu. Taču tobrīd es pat neapjautu, cik tā ir neliela piekāpšanās. Mēs vienojāmies, ka dzīvoklis tiek pārdots par 92 tūkstošiem eiro. Līgums tika noslēgts, nauda samaksāta. Māklere man prasīja, kāpēc tik lēti, jo sākotnējā summa bija pie 100 tūkstoš eiro. Bet es biju priecīgs segt visu aizņemto naudu un atbrīvoties no parādiem. Pašās maija beigās dzīvoklis bija pārdots.

Jau pēc mēneša mana dzīvokļa cena bija 30 tūkstoš eiro. Burbulis bija pārplīsis...

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – noslēgums)
(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru