Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 3.turpinājums 

Viņa ir attālāka radiniece, manas mammas māsīca. Dzīvo Austrālijā un divreiz – 90-o gadu vidū un 2012.gadā bija atbraukusi pie mums ciemos. Dzīvoklī Bulduros mums bija diezgan šauri, un viņa toreiz ieteicās – jums taču vajadzētu savu māju! Protams, tas bija arī mūsu sapnis. „Kad vinnēšu loterijā miljonu, padalīšos ar jums!” viņa sacīja, un mēs pasmējāmies. Cik zinu, viņa regulāri pērk loterijas biļetes, bet nekad līdz šim neko būtisku nav vinnējusi.

Lai gan mammas māsīca ir bērnu pieskatītāja Austrālijā, un ar tādu darbu neko lielu nopelnīt nevar, viņa ir ļoti altruistisks cilvēks. Esam brīnījušies, cik daudz viņa palīdzējusi saviem bērniem, kuri jau lieli un pašiem ir savas ģimenes. Viņa palīdzējusi segt bērnu parādu saistības, lai arī nekad pašai nekā daudz nav bijis.

Tas bija pirms apmēram pusotra gada, kad viņa piezvanīja un teica: „Māri, es Tev aizskaitīšu naudiņu, domājot par tavu nākamo māju.” Zināju, ka viņai nav brīvu līdzekļu. Es izbrīnīts jautāju – kas tā par naudu? Viņa paziņoja, ka ņemšot kredītu, lai mums ir pirmā iemaksa mājai. Es teicu – tu taču nerunā nopietni! „Nē, nē, es gribu palīdzēt, tā varētu būt tava pirmā iemaksa.” Un viņa atsūtīja padsmit tūkstošus eiro. Tas taču bija kaut kas, vai ne?

Šis pavērsiens ļoti spārnoja. Ar lielu sparu devāmies atkal uz bankām un sacījām: „Re, mums jau ir nauda pirmajai iemaksai! Mēs esam gatavi ņemt kredītu!” Bet… sastapām to pašu iepriekšējo skepsi. Nē, iemaksa ir par mazu, ienākumi nav regulāri, individuāliem komersantiem nedodam un tā tālāk, un tā joprojām. Mēs atkal centāmies pārliecināt, ka nauda mums kredīta segšanai būtu – lūk, maksājam ikmēneša īri, te ir konta izdrukas.

Šeit būtu vieta mazai atkāpei. Mans auto – tas ir vēl viens daudzsēriju seriāls. Neiedziļinoties detaļās –  katru gadu šis auto burtiski aprija kaudzi naudas. Tā arī šajā brīdī – vai nu remontam bija jāņem patēriņa kredīts, vai arī jāpiever acis un jāpaņem no uzdāvinātās pirmās iemaksas. Un ziniet, kā tas ir, kad taciņa iemīta. Vienreiz, otrreiz, vēl nepieciešamība dzēst parādu no veciem laikiem... Nepilna gada laikā no pirmās iemaksas nekas daudz pāri nebija palicis. Lienei par to nemaz neteicu. Un ko lai saka tantei, kas zvana un prasa, kā veicas ar mājas meklēšanu? Jā, protams, māju mēs meklējām, bet to, ka naudas tikpat kā nav, es taču teikt nevaru!

Vienudien viņa zvana un saka: „Kāpēc banka tev nedod kredītu? Vai pirmajai iemaksai nepietiek? Labi, es tad aizņemšos vēl.”
„Nēēēēē!!!”
„Nerunā pretī! Tev ir jānopērk māja!”
Vai ir iespējams iedomāties šādu cilvēku, kurš tik ļoti dzīvo un darbojas citu labā?
Un viņa atsūtīja nākamo naudas summu. Lielāku nekā iepriekš!

Atkal jauns stimuls un iedvesma! Atkal jauns gājiens uz banku. „Redziet, mums ir vairāk nekā bija!” Un… vēlreiz tā pati skepse, skaidrs noraidījums un prasība pēc parastās, cietās algas un stabila apgrozījuma kontos. Arī mūsu pūles katru maksājumu reģistrēt un dokumentāli pierādīt nelīdzēja.

Bija skaidrs: ja mēs gribam tikt pie mājas, ir jānotiek kaut kam īpašam. No kurienes šis īpašais risinājums varētu nākt, nebija ne jausmas. Neko atraduši nebijām, kredītu mums nedeva. Bija 2017.gada nogale.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru