Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - nobeigums 

Visus gadus esmu ilgojies, ja vien būtu iespējams, dzīvot netālu no jūras. Savu bērnību biju pavadījis Jūrmalā, Vaivaros. Nu jūra mums ir tuvāk nekā jebkad agrāk. Ar Lieni vienmēr sapņojām par kamīnu, atsevišķu istabu bibliotēkai, plašāku pagrabu, garāžu mašīnai – tas viss mums ir dāvāts. Par pirti īpaši nesapņojām, bet arī tā ir. Un visām meitenēm – Alisei, Luetai, Beātei – beidzot katrai sava istaba. Arī Lienes mammai, kura nu dzīvo pie mums, ir sava istaba.

Liene kādreiz tik ļoti vēlējās dārzu. Tagad aiz loga paveras brīnišķīgs skats – pašlaik zied hiacintes un narcises! Savu kārtu gaida tulpes. Arī man puķes ļoti patīk. Tāpat kā kaijas. Un daudzie, dažādie putni (pāri ceļam uz otru pusi ir Kaņiera ezers – bagātīga putnu ligzdošanas vieta).

Turklāt māja mūsu īpašumā nonāca ar visām mēbelēm. Visbeidzot, pāri visam – šīs lielās lietas ir bijušas iespējamas… bez bankas kredīta! Vai to maz iespējams aptvert?

Joprojām domāju, kā gan tas notika, ka pirms mājas iegādes netika noslēgts rokasnaudas līgums? Tas patiešām ir apbrīnojami! Parasti tā nenotiek. Esmu pārliecināts, ka tā bija daļa no Dieva plāna. Jo vēlāk izrādījās, ka vairākas dienas neesam spējīgi pārskaitīt pilnu pirkuma maksu. Un tas varēja būt par iemeslu, lai rokasnaudas līgumu lauztu un mēs iemaksātos tūkstošus zaudētu…

Tāpat pārdomāju pirms dažiem gadiem pastāvošās nebeidzamās raizes ar naudu – ģimenē bija ļoti daudz vajadzību! Un par mašīnu varētu rakstīt atsevišķu stāstu – tā plīsa gandrīz katru otro mēnesi, turklāt nopietni – bija jāmaina visa ātrumkārba, visa sajūga sistēma, radiatora, ģeneratora, dīzeļa turbīnas vairākkārtēji remonti un maiņas, siksnas pārrāvumi un elektrības traucējumi, nemaz nerunājot par ritošās daļas regulārajām maiņām. Pēdējais nopietnākais atgadījums notika uz šosejas, kad pie 100 km/h atsprāga priekšējais motora pārsegs un ar milzīgu spēku iebelza pa priekšējo stiklu. Dažu gadu laikā šajā auto tika ieguldīti tūkstoši. Paralēli par mašīnu bija jāmaksā kredīts. Īres maksa par dzīvokli tāpat. Šādos apstākļos patiešām bija grūti atsperties un veidot nopietnus uzkrājumus.

Bet tad tika piedzīvots brīdis, par kādu neesmu uzdrošinājies pat sapņot un kurš pārspēja visas manas cerības… Brīdis, kad nauda pavisam vienkārši “atnāca”, tā tika… uzdāvināta.
Jā, doma par mājas pirkšanu prasīja gadus, bet to nevaru zināt, cik “izaudzis” būtu, ja naudu mājai izdotos sadabūt uzreiz.

Šī māja ikdienā ir kā iespaidīgs piemineklis, kā varens atgādinājums Dieva esamībai. Un pierādījums Viņa lielajai, neaprakstāmajai mīlestībai. Mums ir izjūta, ka esam saņēmuši nepelnītu dāvanu.

Šo visu aptvert sāku tikai tagad. Mana ticība ir tikusi stiprināta, piedzīvojot, ka Dievs ir labāks nekā spēju iedomāties.
Ir liela prieka un laimes izjūta.
Un klusa, dziļa pateicība.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru