Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (13.turpinājums): 

Kopā ar draudzeni Birutu Kalniņu

Desmit gadus nodzīvoju Rīgā bez noteiktas dzīvesvietas. Ilgi vienā vietā nevarēju palikt. Vienu vai divus gadus padzīvoju, apstākļi mainījās, un vajadzēja meklēt citu gultas vietu. Pie tā pieradu. Pēdējos trīs gadus lūdzu Dievu un ilgojos, kaut varētu atrast tik mazu istabiņu, lai varētu ielikt tikai gultu un mazu galdiņu. Cik būtu laimīga! Nekas nepašķīrās…

Sāku dzīvot pie vienas smagi saslimušas ar Parkinsona slimību sievietes no Rīgas 1. draudzes- Martas Bļodones. Dzīvoklis viņai bija liels. Tajā dzīvoja šķirtais vīrs, dēls-students un vēl kāda radiniece, kas par slimnieci rūpējās dienā, gatavoja ēdienu, arī baroja. Pati viņa paēst nevarēja. Mans darbs bija nakts stundās. Naktī vairākas reizes bija jāceļas, lai pagrieztu viņu uz otriem sāniem.

Pirmajā gadā neko nejutu, tad pazaudēju miegu. Tikko iemigu, mani modināja, lai pagriežu uz otriem sāniem. Beigās nevarēju vairs iemigt. Darbā toties mocījos ar miegu. Dažbrīd iemigu uz kājām. Tā kā strādāju par pavāru, darbs bija ātrs un kustīgs. Nolēmu, kad atgriezīšos mājās, tad gan pagulēšu. Bet tikko aizmigu, it kā kāds uzrāva augšā, un miegs bija projām.

Kādā dienā pie viņas atnāca diakone no pirmās draudzes- Olga Bajāre. Pavadot viņu līdz durvīm, pastāstīju par sevi. Viņa teica, ka tas ir nopietni, jāiet projām. Tas var slikti beigties, ja nevienu nakti nevar izgulēties.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru