Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (16.turpinājums): 

Vienudien saņēmām ziņu no Krastiņas, kuras mājās abi ar Vilni bijām pierakstīti, apciemot viņu. Aizbraucu tajā pašā dienā. Viņa bija palikusi viena, jo ātrā palīdzība Adatiņu aizvedusi uz slimnīcu. Tā kā viņa bija neredzīga, vajadzēja palīdzēt. Braucu katru dienu, palīdzēju, cik varēju, ņemot vērā, ka Vilnītis vēl maziņš. Varēju aizbraukt tikai tad, kad Laimonis atbrauca no darba vai pieskatīja saimniece.

Pēc dažām dienām aizbraucu apmeklēt slimnieci Adatiņu. Izrādījās, stāvoklis viņai bija smags. Ārsti cerības nedeva. Atklāts vēzis pēdējā stadijā. Parunāt nevarēja, neko vairs nesaprata. Kad pastāstīju māsai Krastiņai, viņa lūdza mūs pārcelties pie viņas. Tā nu brīnumainā kārtā bezizejā radās izeja. Bijām Dievam pateicīgi. Pēc dažām dienām Adatiņa nomira, mājās neatgriezusies. Steidzīgi vajadzēja pārcelties, jo Krastiņa par sevi nespēja parūpēties. Viņai arī bija daudz gadu, krietni pāri astoņdesmit.

Interesantākais vēl tikai sākās. Dabūjām mašīnu, kas mūs pārved. Kad sākām izkrāmēt mantas, kaimiņi aizstājās priekšā un negribēja mūs laist iekšā. Iešot uz miliciju. Tā kā es un bērns bijām tur pierakstīti, un vecam cilvēkam bija nepieciešama mūsu palīdzība, viņi neko nevarēja izdarīt.
Tā nu mēs iekārtojāmies Adatiņas caurstaigājamā istabā un Krastiņu pieņēmām savā ģimenē. Viņa bija jauka, klusa, ticīga māsa. Nospriedām, ka arī Laimonim vajadzētu pierakstīties savā ģimenē. Vispirms vajadzēja doties uz namu pārvaldi. Taču pārvaldē pateica, ka Krastiņai dzīvoklis vairs nepieder, jo esot reģistrēts uz nomirušās māsas Adatiņas vārdu. Kā tā var būt, kā to saprast?
Te nu noslēpums tika atklāts. Izrādījās, ka Adatiņa vēl pirms saslimšanas ar notāra palīdzību bija uztaisījusi fiktīvus dokumentus. Iejaukta bija arī namu pārvalde. Brīnums, kā tas padomju laikā bija iespējams! Izrādās, ka arī tajā laikā par naudu varēja realizēt nelikumības. Namu pārvaldē nobijās, ka nu viss atklāsies, tāpēc bez liekām runām Laimoni pierakstīja.

Noticis bija tā. Notārs uz fiktīvu dokumentu pamata panāca, ka dzīvokli pārrakstīja uz Adatiņas vārda, bet īpašniecei Krastiņai, tā kā viņa bija akla, notārs nolasīja priekšā citu tekstu un lika viņai parakstīties. Ar to viņa zaudēja savas īpašuma tiesības. Kad to pastāstījām Krastiņai, viņa nespēja noticēt. Bija pārsteigta un pārdzīvoja. Viņa jautāja: kā ticīgs cilvēks, būdams adventists, uz kaut ko tādu ir spējīgs?

Māsu Adatiņu it kā arī varu saprast. Mūsu pēdējās tikšanās reizē viņa izteica šādus vārdus: „Ja Krastiņa nomirs, jūs droši vien pārnāksiet uz viņas istabu, jo esat ar Vilni pierakstījušies.” Es atbildēju: „Kā mēs varam nākt, ja tu negribi? Varmācīgi rīkoties nav manā dabā.” Acīmredzot, viņa tomēr nenoticēja un kala plānu, kā dzīvokli dabūt uz savu vārdu. Viņai patiešām tas izdevās. Bet, dokumentu iegūšanu ar viltību un meliem, apmānot vecu cilvēku, Dievs nevarēja attaisnot. Jā, viņa gribēja sev nodrošināt dzīvokli vecumdienām. Bet kad visas formalitātes bija nokārtotas un, šķiet, varēja droši un mierīgi atpūsties, viņa pēkšņi saslima. Viņai izsauca ātro palīdzību, aizveda uz slimnīcu, no kuras viņa vairs neatgriezās. Atklājās vēzis pēdējā stadijā. Tādas nu ir grēka un netaisnības sekas. Viņai nācās baudīt grēka rūgtos augļus.

Māsai bija grūti nomierināties. Viņa bieži vēra logu ieelpot svaigu gaisu. Nezinu, no kā, bet viņa dabūja plaušu karsoni un vairs neatveseļojās. Kopā padzīvojām tikai pāris mēnešus. Ticībā Krastiņa aizgāja dusēt līdz Augšāmcelšanās rītam.

Tā nu dzīvoklis nepelnīti palika mums. Dievs par mums parūpējās. Cik daudz pateicības pienākas Viņam!
Tā bija divstāvu koka māja ar centrālo apkuri, bez vannas istabas, kas bija liels mīnuss. Bet pie visa var pierast. Bijām patiešām laimīgi! Savs dzīvoklis, galvenais sava virtuve!
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru