Mans dzīves vilciens – 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (6.turpinājums): 

Skolu beidzu 1949.gadā. Mācīties tālāk nebija nekādas iespējas. Rīgā nebija ne radu, ne draugu, kas varētu mani atbalstīt. Sāku strādāt kolhozā. Pirmo vasaru pēc skolas beigšanas gāju ganos. Ganīju kolhoza govis. Viegli nebija noganīt gandrīz 100 govis. Man palīdzēja uzticīgs sunītis. Agri bija jāceļas, jāiet- vienalga, saule spīd vai lietus līst. Dzestrie rīti. Sala kājas, jo nebija piemēroti apavi. Gaidīju, kad iesildīs saulīte.

Ļoti gribēju nopelnīt naudiņu, bet pirmos pāris gadus naudā nemaksāja, tikai graudā ar labību, kviešiem, rudziem, miežiem. Diezgan maz, lai ar to izdzīvotu. Maizītei neiznāca. Graudus malām paši ar savām dzirnaviņām. Iznāca, ko cept „ļepjoškas”, izvārīt putru vai biezputru.

Iestājoties kolhozā, galvenais atbalsts bija pushektārs zemes, viena gotiņa un viena aitiņa. Līdz ar to bija piens, lai gan nosacīti. Diezgan lielu piena normu vajadzēja nodot valstij. Kad norēķinājās ar valsti, tikai tad varēja nodot, lai dabūtu kādu rubli. Tad arī varēja atļauties nopirkt kādu maizes kukulīti un pašu nepieciešamo.

Pirmā gadā tētis strādāja kolhoza kantorī par grāmatvedi. Sabata dēļ viņu atlaida. Izvēlēja strādāt par brigadieri. Atkal sabata dēļ vajadzēja aiziet, jo sestdiena bija darbadiena. Neiespējami bija savienot. Brigadierim jānorīko darbā, jāseko, kā darbs tiek padarīts. Tā viņš palika par vienkāršu strādnieku. Mamma gāja lauku darbos, ravēja cukurbietes, lai rudenī nopelnītu cukuru, kā arī citos lauku darbos. Es nākošā gadā strādāju cāļu fermā. Rūpējos un kopu vairākus simtus inkubatora cāļus. Darbs likās interesants, jo putni man patīk. Nepatika, ka daudzi no viņiem nobeidzās…

Mamma sāka nopietni un ilgstoši slimot. Gadu noslimoja ar tuberkulozi. Kad atveseļojās, saslima ar sirds reimatismu. Slimoja tikpat ilgi. Strādājām ar tēti divatā lauku darbos. Tētis nebaidījās no nekāda darba. Bija čakls, kārtīgs un strādīgs. Es no tēta iemācījos darba tikumu, čaklumu un uzticību Dievam, kas man noderēja visā mūžā. Katru gadu saņēmu balvas par labu darbu.

Tā kā mamma bija slimīga, arī ziemā man vajadzēja grūti strādāt. Katrai ģimenei tika uzlikta diezgan liela norma izzāģēt daudz kubikmetrus baļķus. Tad nu lielais strādnieks un palīgs biju es. Mēs divatā ar kolhoza zirdziņu braucām daudzus kilometrus uz mežu. Ziemas bija diezgan bargas. Kad, sēžot ratos, palika auksti, kādu gabalu skrēju kājām, pakaļ zirgam, lai sasildītos. Biju vēl jauna un nenobriedusi. Tas bija laiks, kad zāģēja tikai ar garo rokas zāģi. Teikšu, bija grūti. Nakšņojām kopmītnēs uz grīdas salmos. Tā veselu nedēļu. Piektdienas pēcpusdienās braucām mājās. Ar ēšanu arī bija, kā bija, jo vajadzēja paņemt līdzi veselai nedēļai. Vienā istabā bija diezgan daudz cilvēku un tikai viena plīts. Visi gribēja pagatavot kaut ko siltu. Neatceros, cik nedēļas tā braucām. Kad bija pabeigts, vēl ar zirdziņu vajadzēja baļķus izvilkt meža malā.

Gāja laiks. Apstākļi pamazām uzlabojās. Kolhozi sāka maksāt naudā. Pašiem savā dārzā izauga kartupeļi un dažādi dārzeņi. Ja no pushektāra sienam pietrūka, varēja sapļaut pa grāvmalēm un nomalēm.

Rudenī nokāva jēriņu, bija gan gaļa, gan tauki. Iespēja lētāk nopirkt graudus, aizvest uz lielām dzirnavām, samalt miltus un cept īstu un garšīgu maizīti, ko arī es iemācījos.

Kolhozā trūka vīriešu darba rokas. Daudzām ģimenēm vīri bija karā krituši. Tādēļ sievietēm vajadzēja veikt smagos vīriešu darbus.

Atceros kādu lietainu rudeni, kad nekādu tehniku uz lauka nevarēja uzbraukt. Labību pļāva tikai ar izkaptīm. Arī mēs ar tēvu paņēmām vienu labības lauku. Viņš pļāva, es sēju kūlīšus un liku statos. Kad zeme sasala, visu veda šķūņos un kūla ar kuļmašīnu. Pēc tam graudus veda uz kalti. Gada nogalē saņēmām naudas balvu un goda rakstu. Nu bija iespēja aizbraukt uz Rīgu un nopirkt pirmo kleitu un kurpes.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru