Gribēt neiespējamo – noslēgums (Aidis Tomsons)

Nākamajā vasarā apritēs 10 gadi, kopš mēs dzīvojam Garkalnē. Mājā, kas pieder Dievam.
Šī ir doma, kas mani iepriecina un sasilda.

Jau no paša sākuma Viņš zināja, kā viss beigsies. Viņš zināja, ko Viņš grib mums dāvināt. Bet man bija jāmācās gaidīt un paciesties. Pirmajos laulības gados veselības apstākļu dēļ mums ar sievu nevarēja būt bērni. Mēs to zinājām, taču cerējām, ka kādreiz Dievs tādus dāvinās. Šis ir vēl viens piedzīvojums, ko, iespējams, vajadzētu uzrakstīt. Mūsu laulības desmitajā gadā piedzima pirmdzimtais. Tad sākās arī mūsu ceļš uz Garkalni.


Ja mēs būtu nopirkuši zemi agrāk, iespējams, mēs vēl šodien netiktu pie savas mājas. Vai es varēju iedomāties, ka 2007.gadā mūsu dzīvoklis varētu maksāt gandrīz 100 tūkstoš eiro? Es biju pieticīgs un rēķinājos ar divdesmit, nu labi, trīsdesmit tūkstoš eiro. Bet ne vairāk. Ja es būt sācis būvēt kaut gadu agrāk, man būtu jādomā, kur ņemt vismaz 20 tūkstošus. Ja viss būtu noticis gadu vēlāk, es vispār neko nevarētu atļauties. Dievs zināja, ka būs tieši šis viens gads. Viņš zināja, kurā brīdī atvērt man acis, kurā brīdī sakārtot apstākļus tā, lai es īstajā dienā ieliktu sludinājumu radio. Pat vasaru sarūpēja bez lietus. Nu, nevar taču būt, ka manis dēļ. Bet Viņš zināja, ka tajā vasarā nelīs.

Mums ir bijuši daudzi izaicinājumi, par kuriem visiem nav iespējams uzrakstīt. Un daudz citu „brīnumainu sakritību”, kas patiesībā ir tikai un vienīgi Viņa vadība. Atsevišķi būtu jāraksta, kā mēs sarežģītā situācijā tikām pie lēta elektrības pieslēguma. Kā negaidīti Dievs vienas dienas laikā Dievs iepazīstināja ar cilvēkiem, kuri pilnībā mainīja mājas apkures projektu. Tagad mums ir tāda apkure, kuru sākotnēji pat tehniski nebija iespējams īstenot. Bet šī ir vislabākā un ērtākā – mājas apsilde ar siltumsūkni.

Visi mūsu, pat cilvēciski lūkojoties, neticamie piedzīvojumi jau no paša sākuma mums ir devuši pārliecību, ka māja, kurā mēs dzīvojam, nav mūsu māja. Tā ir Dieva māja. Viņš mums to ir uzdāvinājis. Nē, drīzāk Viņš mums to ir uzticējis. Man patīk apzināties, ka es esmu tikai pārvaldnieks. Es zinu, ka Viņam kā Tētim sagādāja daudz prieka mums piešķirt šo skaisto vietu, kuru mēs tagad saucam par savām mājām. Mums te ir daudz draugu. Mēs ļoti gribam būt noderīgi viņiem. Mēs gribam būt noderīgi arī savai draudzei. Ikvienam, kuru mums Tēvs ļauj satikt mūsu ceļā. Cilvēki bieži viesojas mūsu mājās. Un mēs bieži esam teikuši, ka mūsu durvis vienmēr viņiem atvērtas, jo mēs gribam, lai Dieva piešķirtās mājas ir noderīgas ne tikai mums.

Šo 10 gadu laikā šeit ir tapis arī mājoklītis maniem vecākiem. Šobrīd pie mums dzīvo vēl viens mīļš cilvēks, Tatjanas (sievas) draudzene no slimnīcas laikiem.

Māja prasa arī daudz rūpes. Tā prasa darbu, tā ir jāuztur. Bet es ļoti priecājos, ka spēju to joprojām darīt, un visam pietiek. Un kas to lai zina, kādi vēl ir Dieva nodomi mūsu dzīvē. Bet Viņš ir tas, kurš iesākumā zina galu. Un Viņam patīk dāvināt labas dāvanas. To mēs esam piedzīvojuši.

(Beigas)
(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru