Skolas gaitas

Annas Zaķes autobiogrāfija (6.turpinājums) 

Sākās dzīvē cits posms – skola. Skola bija no mums diezgan tālu, apmēram 4 km. Gājiens gan bija skaists, pa laukmalēm, gar rudzu laukiem, gar mežmalām, pa meža taciņām un cauri skaistajam mūsu puķu mežiņam, pa kuru jau esmu rakstījusi. Tas viss bija ļoti jauki un brīnumskaisti, bet... Tur bija šis “bet”, un tas bija kādreiz tik liels, ka es raudāju – gāju uz vai no skolas un klusi raudāju. Kāpēc? No bailēm! Man gan ļoti patika iet cauri mežiem, jo tie bija tik mīļi man un tik jauki, bet tur bija arī kādreiz briesmas. Meži bija lieli, plati, gari kilometru kilometriem, un tajos mājoja visādi zvēri. Man jau pat no zaķa bija bail, lai gan īstenībā zaķis no manis baiļojās, un tā mēs bijīgi bijām viens no otra. Bet es tiešām daudzreiz no visas sirsniņas sabijos. Man jau bija tikai astoņi gadiņi, kas tad tas vēl par gājēju viens caur mežiem! Cik nu bija meži, bet vēl bailīgāk man bija iet gar kaimiņu mājām, kurās bija suns vārdā Lācis, jo tas bija daudz lielāks par mani un daudz ļaunāks nekā visi meža zvēri. Kamēr es pagāju tām mājām garām, parasti es gāju tik klusi, ka pat elpot baidījos, lai tikai suns nedzirdētu, ka kāds iet garām. Ja es pa gabalu redzēju, ka suns ir pie ķēdes, tad jau man bija laimīgā diena. Bet dažreiz viņš bija vaļā. Un tad es bēgu, kur nu gadījās - dažreiz rudzu laukā iekšā, dažreiz grāvī iekritu un ilgi tupēju, kamēr ar bijību sāku vērot, kur viņš ir vai dzenas man pakaļ, vai es varu skriet uz māju. Kaimiņi tikai uz mani rājās, kāpēc es baidoties no Lāča, viņš jau nekožot. Bet mani nevarēja tiktāl piedabūt, lai es ļautos no Lāča noķerties un lai izmēģinātu, vai viņš mani kodīs vai nekodīs. Viņš taču bija tik liels un pinkains! Un tā man bija ļoti, ļoti bail!

Kāpēc man bija jāiet vienai uz skolu? Tāpēc ka Fricis vēl gāja ganos. Un tāds bija likums, ja kas ganos iet, tas var skolā iet, tikai sākot ar Mārtiņiem, t.i. ar 10.novembri, bet saimnieku bērniem un kas ganos neiet, tiem jāiet skolā jau sākot ar augusta mēnesi. Tā kā man nebija ganos jāiet, tāpēc man bija vienai jāiet uz skolu. Ziemā gan mēs bijām daudz skolā gājēji, tikai ne vasarā.

Reiz vasarā man pa ceļam nāca arī kāda cita, lielāka meitene, un mēs abas gājām ne pa meža takām, bet pa lielceļu caur galveno mežu. Devāmies abas omulīgi, saulīte spīd, silts, un, mājās no skolas ejot, vienmēr ir omulīgi. Mēs smējāmies, draudzējāmies. Te pēkšņi es redzu, mums pa ceļu pretī nāk viens, kam nav ne roku, ne kāju, ne sejas. Vienkārši tāds kā kalēja uzvalks ar ādas priekšautu. Kas tas ir?! Es paskatos uz savu draudzeni un gribu zināt, vai viņa arī redz to pašu, un mēs abas saskatāmies. Jā, viņa arī redz! Bet kamēr mēs abas saskatāmies, tikmēr noslēpumainais gājējs no ceļa nozudis. Kur? Nezinām. Mēs abas nu jūtamies drošas un skrejam skatīties viena uz viena pusi, otra uz otru pusi, lai redzētu, vai viņš grāvī būtu, vai mežā ielēcis, vai kur aizslēpies. Nē, nav! Nekur nav! Izmeklējām, izskrējām – nav. Bet mums paliek bailes pie tās domas, ka tas taču cilvēks nebija. Bet kas tas bija? Vai! Nu taču mums jābēg! Un mēs sākam skriet un skriet, kamēr vairs elpas nav, bet tikai neapstāties, tikai neapstāties. Mēs skrējām, ka vai gals mums bija klāt. Protams, neviens mums pakaļ neskrēja, bet mēs bijām jau skolā saklausījušās par ķēmiem, un viņš arī laikam bija nācis mūs izbiedēt. Pārskrējām mājās gluži bez elpas. Stāstījām mājiniekiem, kā mums gāja, bet brālis Roberts mani izsmēja un mamma norāja, kas par muļķībām. Tad man bija jāpaliek mierā, kaut gan bailes atlika uz visiem laikiem, kad vien tai vietai bija jāiet garām. Man taču skaidri acīs stāvēja toreiz un vēl tagad, kāds šis ķēms izskatījās, un esmu pārliecināta, ka tas nebija cilvēks, lai kas viņš bija.

Arī ziemā, kad gājām pa dziļo sniegu uz skolu, caur lielu mežu ejot, man bija bailes. Tā kā es biju tā vismazākā, tad mani vēl pabaidīja, un es trīcēdama gāju. Bet tad man gadījās viens mīļš puika, kas mani vienmēr aizstāvēja, un, kad lielie sāka skriet, mani biedēdami, tad mans Jāzeps, tā sauca puiku, viņš bija daudz lielāks nekā es, varbūt 14 gadu, viņš palika pie manis un mani drošināja, lai es nebaidoties. Viņš arī panesa manu skolas somu un visādi man palīdzēja. Kad bija Jāzeps mūsu pulciņā, tad man bija droši, zināju, viņš mani nepametīs vienu, un es biju viņam ļoti pateicīga. Es viņam vienmēr ar prieku uzsmaidīju. Bet, kad pagāja kāds laiks, mans Jāzeps aizbraucu uz Ameriku. Tur bija izbraucis viņam tēvs, un viņam vajadzēja braukt pakaļ. Viņš ļoti žēloja mani un man par atmiņu uzdāvināja skaistu krūzīti, lai es lietojot to un atminot viņu. Cik jocīgi! Viņam tā bija žēl, bet man tikai bija žēl, ka nu vairs nebūs, kas mani ceļā pavada un pasargā. Un tiešām viņš aizbrauca uz Ameriku. Augsta lieta, vai ne?

Skolā man gāja ļoti labi. Es arī tiku no visiem mīlēta. Kāpēc? Nezinu. Bet varbūt tāpēc, ka es biju maziņa, apaļa, sārta un vienmēr smaidoša kā lellīte. Puikas tik sauca: Anniņ, Kalniņ, slauki kājiņas; Anniņ, Kalniņ’, dod rociņu; Anniņ, Kalniņ’- eņģelīti, jo es reiz biju Ziemassvētkos pie egles eņģeļa tērpā un tēloju mierīgi stāvošu eņģeli ar vaļējiem matiem. Es laikam biju smuka meitene, jo zēni mani ļoti cienīja un visur palīdzēja, tik meitenes gan bieži mani kaitināja, pat nerroja. Toreiz es to nesapratu un daudzreiz noskumu, tik vēlāk, liela būdama, es sapratu, ka virs zemes mājo skaudība un sevišķi starp sievietēm un meitenēm. Pat skolotāja reiz mani ļoti apvainoja ar savu briesmīgo jautājumu: “Saki, Anniņ, ko tu dari tiem saviem vaidziņiem, ka viņi vienmēr tev tādi sārti? Vai tu lieto kādu krāsu, kādu smēri?” Es nezinu vairs, ko es viņai teicu, bet to tik skaidri atceros, ka man bija tik kauns, tik kauns, kā viņa tā var par mani domāt! Un man radās tāds kā īgnums pret viņu.

Lai nebūtu katru rītu un katru vakaru jāiet uz skolu 4 un pus un atkal 4 un pus kilometrus, tad aukstās ziemas dienās palikām skolā uz visu nedēļu. Man, protams, tāda dzīve nepatika. Tur bija tik daudz draiskulības, ka man no tām bija bailes. Un zēni stāstīja daudz pasaku un daudz dažādu briesmu darbu, ko paši bija no bibliotēkas salasījušies, un tad vakaros, kad klasē bija jāiet mācīties, tad viņi laida savas pasaku vāceles vaļā, un man bija bail. Liela petrolejas lampa karājās pie griestiem, un, ja atļāva tai labi degt, tad vēl nekas, bet lielie zēni bieži vien to nodzēsa un tad sataisīja tādu traci, ka nāca skolotājs ar bargu seju. Kad laiks bija iet gulēt, tad citi zēni jau izmetās laukā papriekš un palīda zem trepēm, lai varētu meitenes baidīt, ielika sarkanu sērkociņu mutē, un tas tik šausmīgi kvēloja, jo visapkārt bija tumsa. Pa tumsu bija jākāpj augšā uz trešo stāvu uz guļamistabu – zēni bija otrajā stāvā. Un es kā tāds mazs nabadziņš vienmēr biju pirmā pie tās baidīšanās, un mana sirsniņa vienmēr trīcēja kā nabaga putniņš.

Pēcpusdienās atkal bija jāmācās pie kartes klasē. Es vienmēr centos pamanīties tad, kad tur citu nav, jo vienai man patika labāk. Bet arī tur bija viens mīnuss. Kāds zēns, kas bija liels pēc auguma, no 4. klases nāca pie manis un, it kā palīdzēdams man mācīties, pēkšņi saķēra mani un gribēja bučot. Es bēgu, lecu no sola uz solu, kritu, sadauzīju kāju, pakritu un sāku raudāt. Pieskrēja meitenes un ātri saprata šo lietu. Ko darīt? Tās mani samācīja, ka vajag sūdzēt skolotājam, lai zēns dabū sodu. Jā, sūdzēšu, bet kā? Vai tad es lai saku, ka viņš mani gribēja bučot? Nē, nē! Un es meloju un teicu, ka viņš mani grūda, un es kritu un sadauzījos. Viņu sodīja, un viņš ar kaunu visas klases priekšā izcieta savu sodu, bet arī man nepārmeta par melošanu. Pacieta klusi ar nodurtu galvu. Un man bija žēl.

Jā, tādus sīkumus varētu stāstīt ļoti daudz, cik daudz vēl tie ir prātā. Bet tas jau neko nedod, joks vien. Nāca pavasaris, ziedi un zaļumi, koki un puķes, putnu klaigas un čivināšana, tās bija skaistākas skolas gaitas. Vienmēr caur mežu, vienmēr balsis un dabas skaistums. Man ļoti, ļoti patika! Tikai, kad bija jāiet mājām garām, kur mita lielais suns Lācis, tad es paliku klusa un bailīga kā pelīte.

Tāpēc taisīsim vienu lēcienu uz nākošo dzīves vietu, projām no mazajiem Ērglēniem, projām no tās skaistumiem. Tik mīļas man ir šo mazo Ērglēnu taciņas vēl šodien, it kā vakar tur būtu skraidījusi. Mani mīļie, dārgie Ērglēni!

(turpinājums sekos)