Karš

Annas Zaķes autobiogrāfija (9.turpinājums) 

Bija jāpiedzīvo arī karš 1914. un 1915. gadā. Bailes bija no karu runām vien, bet kur nu vēl, kad tiešām tas nāca tuvāk. Visi bēga prom. Mani brāļi un māsa arī grasījās bēgt. Es arī čīkstēju mammai, ka gribu braukt līdzi ar lielajiem kaut kur projām. Bet mamma noteica, ka viņa nebēgs nekur un arī mani nevienam līdzi nelaidīs klīst prom pa pasauli, ka paši nezina, kurp. Un gadījās, vai tas bija arī no šī bēgšanas satraukuma, ka vienā naktī mans ar slimo sirdi brālis, kā vakarā apgūlās, tā no rīta vairs neatmodās – nomira. Sirds bija slima un satraukums laikam, un sirds to neizturēja. Tātad bija viens bēglis mazāk. Vajadzēja steidzīgi apbedīt. Viņš bija tik jauns vēl – 28 gadu vecumā. Atstāja 10 mēnešus vecu puisīti un sievu. Pēc kāda laika tiešām visi no mūsējiem, kas varēja, tie aizbēga uz krievu zemi, un mēs ar mammu palikām. Jā, paps arī, bet viņš strādāja ārpus mājas, un tāpēc mēs ar mammu vienmēr bijām divas vien.

Tad pēkšņi nāca vācietis mūsu mazajā Žagarītē iekšā. Atceros, es pieķēros mammai pie svārkiem un kliedzu, raudāju, brēcu. Kāpēc? Nu tāpēc, ka avīzēs vienmēr rakstīja, ka iekarotos apgabalos vācieši apšauj sievas un bērnus, izgriež mēles utt. Man taču bija tik bail, tik bail! Bet mamma mierināja, ka nemaz tik traki nebūšot, un es ar milzīgām bailēm gaidīju, kas nu būs. Bet man bija liels pārsteigums, ka karavīri nebija nežēlīgi, bet laipni, un tas laikam tāpēc, ka mamma labi runāja vāciski. Viņa daudz bija kalpojusi kungiem kā šuvēja un līdz ar to labi iedresējusi arī vācu valodu. Un tā karavīri bija ar mums ļoti saticīgi, nekad mums neko pāri nedarīja. Gluži otrādāk, jaunie zēni bija ļoti draudzīgi un nāca pie mammas kā pie mātes pastāstīt savas bēdas par mājām, savas sirdssāpēs par karu un šķirto ģimeni un tamlīdzīgi. Mamma prata katram atrast savu mierinājuma vārdu un kādu padomu, pat iepriecu, un viņi nāca pie mums ar priecīgām sejām, lai parunātos, jo lietuvieši taču bija muļķi. Pa visu pilsētu tur reti kādu varēja atrast, kas runāja vācu mēlē. Tā nu iznāca, kad kāds no zēniem brauca atvaļinājumā uz Vāciju, viņš mammai pārveda adatas priekš adāmmašīnas, jo tādas kara laikā nekur nevarēja dabūt. Atveda adatas un atveda arī skaistas, lētas drēbes. Mēs varējām lepni apģērbties, kamēr citiem nebija nekā, bet man bija skaistas zīda kleitas un jakas. Pārveda arī no Vācijas man klavierskolu “Damm”. Nu arī ar lielu prieku varēju spēlēt, jo tur bija smuki, viegli gabaliņi spēlēšanai –tieši maniem mazajiem spēciņiem. Šī ir tā pati Damm skola, no kuras vēl mani bērni ir mācījušies un spēlējuši ar prieku, sevišķi mēs ar Ilgu. Modris, tas jau aizgāja ātri šādai skolai garām, viņam tur nebija ko iesākt.

Tajā laikā mamma arī man iestāstīja, ka man vajag mācīties vācu valodu privātstundās. Lai gan es līdz ar mammu jau šo to pļeperēju, bet, ejot privātstundās, mācījos arī valodas pamatus. Tāds spiediens no mammas bija ļoti prātīgs, jo es taču daudz ko ieguvu mācoties. Šīs stundas nedēļā, klavierstundas un arī privātstundas, tās man bija kāds atvaļinājums manam mūžīgajam ikdienas adāmajam darbam. Vai var kāds saprast, ka 12 un 13 gadu bērns strādā pie mašīnām augas dienas un tik grūž mašīnu, kamēr slikta dūša sametas? Bet es nu mācēju visu tikpat labi kā mamma. Ja mašīna sabojājās, tad taisījām to abas un pie visa par visu spriedām abas. Mēs ar mammu taču bijām kopīgi darba biedri, arī draudzenes.

(turpinājums sekos)