Dāvana ar cenas zīmi, jeb Adventes laika pārdomas – 3.daļa

Andis Krēsliņš, teoloģijas doktors, pensionēts mācītājs 

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16)

Dabūt mūžīgo dzīvību var tikai tie, kuri tic Jēzum Kristum. To Kristus pasvītroja sarunā ar Nikodēmu (Jāņa 3:1-18), atgādinot viņam vara čūskas notikumu (4.Moz.21:4-9).

Īstenībā ebreju tautas un vara čūskas stāsts ir arī mūsu stāsts.

• Tas ir stāsts par grēku, kad Izraēla bērni sacēlās pret Dievu.
• Tas ir stāsts par tiesu, kad Kungs sūtīju dzēlīgās čūskas tautas nometnē.
• Tas ir stāsts par žēlastību, kad Dievs piedāvāja nepelnītu glābšanās iespēju vara čūskas simbolā.
• Tas ir stāsts par ticību, tāpēc ka izglābās tikai tie, kuri paklausīja Dieva norādījumam un ticības acīm skatījās uz paaugstināto vara čūsku

Vai mēs varam sevi ieraudzīt šinī stāstā?

Jāņa 3:16 sevī ietver visu mūsu pasauli, bet izglābti var būt tikai tie indivīdi, kuri, ticībā raugoties uz paaugstināto Jēzu Kristu, pieņems Dieva doto glābšanās dāvanu.

Jāņ 3:17-18 ...jo Dievs savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla vārdam. (mans pasvītrojums)

Nikodēmam šie Kristus vārdi „kas netic, ir jau spriedumu dabūjis” bija labi saprotami vara čūskas notikuma kontekstā. Ebreju tauta mira tāpēc, ka čūsku inde iedarbojās uz sakostajiem cilvēkiem. Vara čūska bija bronzas gabals kurš nevienu nenonāvēja un arī nedziedināja, bet, paklausot Dievam un ar ticības acīm skatoties uz vara čūsku, cilvēks varēja tikt glābts.

Arī mēs visi esam grēka sakosti un lēnām mirstam. Tas varbūt uzreiz nav pamanāms, bet tā ir patiesība. Kad biju jauns, par to nedomāju. Bija tāda sajūta, ka tas uz mani neattiecas. Kad mans vectēvs mira, es domāju, ka tā jau tam ir jābūt, veciem cilvēkiem ir jāaiziet. Viņi taču ir tik veci, tik antīki! Viņi, runājot par notikumiem, runā par 30.-tajiem, 40.-tajiem, 50.-tajiem gadiem. Un tad pavisam nemanot es atskārtu, ka pats runāju par 70.-tajiem, 80.-tajiem, 90.-tajiem gadiem, un, ieskatoties spogulī, redzu, ka uz mani skatās vectēvs, jo pats esmu kļuvis vectēvs ar sirmiem matiem. Pa kuru laiku tas ir noticis? It kā tikai vakar Bauskā skrēju uz upi zivteles ķert un saulē sildīties.

Kad oktobrī paglabājām manu mammiņu un viņas laikabiedrus, Latvijas adventistiem un man tik labi pazīstamos Viktoru Geidi un Modri Zaķi, tad kaut kā pēkšņi atskārtu, ka pēdējā iedomātā buferzona starp kapu un mani ir pagaisusi un nākošā paaudze ir manējā. Nav jau man bailes mirt, jo ticība Kristum ir atvērusi durvis jaunai realitātei. Jaunai izpratnei un jaunai dzīves kvalitātei.

2 Kor.5:17 lasām:

Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.

Ja ticam visvērtīgākajai dāvanai Jēzum Kristum, tad no nāves mēs ieejam dzīvībā, gatavi jaunai dzīvei debesu mājās. Bet, skatoties uz mūsu šīs zemes dzīvi no debesu perspektīvas, mēs to varam salīdzināt ar bērna atrašanos mātes vēderā. Bērnam ir acis, bet tās neko īsti neredz. Tam ir ausis, bet vai tas ko dzird? Bērnam ir kājas, bet nekur tālu tas neiet, tikai dažreiz iesper jeb iebukņī mammai. Bērnam viss ir gatavs, lai tas drīz vien nokļūtu jaunajā pasaulē, bet tas ir ļoti ierobežots savā telpā un laikā. Tieši tā arī mēs uz šīs zemes esam ierobežoti savā telpā un laikā. Mēs ar savām acīm nevaram saredzēt un saskaitīt pat visas savas galaktikas zvaigznes. Mēs pārāk labi nedzirdam, it īpaši to, ko citi mums saka, un nekur tālu prom no savas planētas arī netiekam. Bet, ja esam Kristū, tad viss ir labi sagatavots, lai mēs nokļūtu jaunā realitātē, „jo kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns”.