Darbs pie adāmmašīnām

Annas Zaķes autobiogrāfija (8.turpinājums) 

Mana bērnība beidzās ļoti ātri. Tas ir, man bija jāsāk strādāt pie adāmmašīnām jau, kad man bija 12 gadu. Kāpēc? Tāpēc, ka bija pirmais pasaules karš, un mums tur, Lietuvā dzīvojot, bija liela vajadzība daudz adīt. Lietuvieši bija diezgan palaidnīgi un neapģērbti, un tāpēc, ka vairs audumus nevarēja dabūt, tāpēc visu vajadzēja adīt, ko tik var iedomāties, un uz mašīnas izadīt. Mamma jau bija ļoti dūšīga adītāja, un tā mēs abas pārmaiņus strādājām – vienu brīdi viena pa dienu un otra pa nakti, un atkal otrādāk.

Mums bija divas mašīnas – viena cimdiem un zeķēm, bet otra lielajiem gabaliem. Es kā bērniņš no sākuma adīju tikai uz zeķu mašīnas cimdus un zeķes, bet vēlāk adīju arī uz lielās mašīnas jakas un visu, ko vajag. Tas bija diezgan grūti, jo mašīnas bija smagas un bieži man bija pat slikta dūša no daudz spēka patēriņa – dažreiz pat vēmu. Bija jāpaliek visa enerģija un visi spēki.

Varbūt ir jautājums, kādēļ tad mēs tik daudz plēsāmies? Jā, ļaudis nāca daudz, daudz un lūdzās, nesa “kukuļus” un katrs centās pielabināties, lai dabūtu savu adāmo. Bieži vien tirgus dienās, kad ļaudis nesa savas dzijas, tad mēs ar mammu tās pieņēmām, tikai pielikām numuru un sviedām kaktā, bet, paskatoties dienas beigās, redzējām – visa istaba bija pilna ar dzijām kā viens dziju kalns. To visu mūsu rokām, t.i. mammai un man, vajadzēja padarīt atkal līdz zināmam laikam, līdz nākošai tirgus dienai, un tad nesa atkal, un tā vien un tā vien. Dažreiz sūrstēja delniņas no lielās mašīnas roktura, un saujiņās radās tulznas, un daudzreiz tās arī gāja pušu – bet tas neko nelīdzēja. Toties, kamēr citi pasaulē cieta vislielāko badu un briesmas kara dēļ, tikmēr mēs bijām paēdušas, kā saka, līdz acīm. Ko vien mums nenesa – liekas, tikai putna piena un lakstīgalu mēlītes mums nebija, bet cits viss mums bija. Tomēr es biju tieva tieviņa, vāja vājiņa, bet gara un tāpēc kā viens kaulu kambarītis. Bija daudz jānopūlas, tāpēc uzbaroties nevarēju. Bet toties man naktīs patika kopā ar mammu strādāt. Tad es novēroju gaiļu laikus, kā viņi naktīs dzied: proti, ļoti precīzi, ap pulkstenis vieniem naktī, tad ap trijiem un trešais dziedājums pulksten piecos no rīta. Tas bija tik interesanti!

(turpinājums sekos)