Dzīve Lietuvā – Žagarē

Annas Zaķes autobiogrāfija (7.turpinājums) 

Papus iedomājās, ka ar viņa darbu parocīgāk būtu dzīvot Žagarē, jo tā bija tikko ļoti, ļoti nodedzināta pilsēta, un nu vajadzēja namdarus, mūrniekus vairāk nekā kur citur, lai to atkal samūrētu par smuku pilsētiņu. Mamma gan ļoti negribēja un pretojās, jo ļoti nepatika lietuviešu zemā kultūra un viss viņu prastums, nejēdzības, bet neko darīt, galvai – vīram jāpadodas un jāsamierinās arī ar to, kas nepatīk. Momentā mums nebija pašiem sava māja, bet paps līdztekus citām celtnēm cēla arī mūsu māju, turklāt tādu smuku divu stāvu māju, kādas visā apkārtnē nebija nevienas. Bet kamēr māju cēla, tikmēr dzīvojām īrētā dzīvoklī, pie kādiem vāciešiem, un tur bija ģimenē piecas meitenes , tās visas runāja vāciski, bet latviski maz. Tā es līdz ar viņām mācījos – viņas no manis latviski, bet es atkal iegaumēju vācu vārdus.

Skola šeit bija tuvu, apmēram 10 minūšu gājums. Bet mana mamma allaž bija noteikta mamma. Pārnāc no skolas, paēd, izej drusku pie citiem bērniem, bet ne ilgi. Tad iekšā mācīties. Ja esi izmācījies, tad arī vēl nedomā skriet pie meitenēm, nē, vēl jāpadara kāds rokdarbs, un, ja padarīsi to, tad vari skriet. Tas bija tāds likums, ka nedomā, un arī nelīdzēja tam pretoties. Tas bija jāpadara un viss! Meitenes esot jāmāca visā saimniecībā: gan traukus mazgāt, kaut arī jau skolā jāiet, gan šūt, gan savas zeķes un drēbes turēt vienmēr kārtībā, kaut ko izmazgāt, ja vajag – protams, lielo veļu jau nespieda, vēl spēki bija mazi, biju tikai apmēram 10 vai 11 gadu veca. Bet mammas režīms man tā ir ieaudzis uz mūžu.

Skolā šeit gāja grūtāk. Liela daļa mācību bija krievu valodā. Piemēram, ģeogrāfija, kura man bija tik grūta tāpēc, ka nesapratu, un tāpat arī vēsture. Lai zinātu atbildēt, tad gandrīz viss bija jāmācās kā no galvas, un mana nabaga galviņa bieži sāpēja. Bet kas man patika, proti, brālis Roberts mācījās veco ebreju valodu – eh, tā bija pavisam cita lieta! Tā man ļoti patika un sevišķi, ka viss otrādi, kā lasīt, tā rakstīt nevis no kreisās uz labo pusi, bet otrādi, no labās uz kreiso pusi. Un visi tādi ķīniski ķibuļi – tie man tā patika, ka prieks!

Kad māja bija gatava un kad dzīvojām savā mājā, tur katram mums bija sava istaba, arī man augšā, otrajā stāvā, bija istaba, lai gan vēl ne pilnīgi gatava. Bet tā bija mana sapņu istaba. Tur es mīlēju sēdēt, rakstīt, rakstīt. Tad es jau rakstīju sev dienasgrāmatu apmēram 12 un 13 gadu vecumā. Cik žēl, ka tādas nav uzglabājušās, tad varētu redzēt manas pusaudža izjūtas un domas. Ar izjūtām biju bagāta, bet kā izpausties, kas to man pasacīs? Biju taču tik viena! Vienmēr viena. Fricis bija skolu beidzis un projām citur. Emma, tā vienmēr pa skolām un studijām, gan vidusskolā jeb komercskolā un atkal tālāk, neatceros, bet viņa bija mūžīgi skolās, par ko papus bieži teica, ka viņa esot mūžīgais students, kas mācās un mācās, bet nekad nav gala, un dzīvei neprotot pielietot neko. Bet viņa tā mīlēja mācīties! Un es tā mīlēju rakstīt! Ka tikai ko rakstīt vai zīmēt. Tā es savas izjūtas stāstīju dienasgrāmatai. Draudzenes man nebija, es nemīlēju skaļumu. Man patika klusums un vienatne, tie bija mani draugi. Pa atpūtas brīžiem es fantazēju, dzejoju, rakstīju mazus stāstiņus par mēnesi, par meitiņu, par ziediem un sauli. Bet nebiju apmierināta, ka neiznāca tā, kā būtu pašai paticis. Taču laikam vēl biju par mazu, par sīku tās manas domiņas, kaut gan izjūtas lielas.

Nebija arī necik brīva laika: mamma noteikti gribēja, lai es mācos klavieres spēlēt, kaut gan man no sākuma necik nepatika, tāpēc ka bija jāiet citur vingrināties, jo mājās pašiem klavieru nebija. Un man vienmēr bija neērti un kauns otrā mājā iegājušam plinkšķināties uz viņu klavierēm. Bet paši pie savām vēl nevarējām tikt un sevišķi tāpēc nē, ka papus tam pilnīgi bija pret. Papus labāk iemeta “uz priekiem” savu šņabīti, un tad viņam uz brīdi bija labi. Bet man tie viņa “prieki”, manai mazai dvēselītei, tie maksāja visdārgāk. Kā man riebās, kā man derdzās šī alkohola smaka! Kā es varēju raudāt, ka papus bija piedzēries. Bet lai no dzērāja tiktu ātrāk pie miera, tad es uzņēmos vienmēr tā žēlīgā samarieša lomu: es viņam novilku zābakus, noģērbu, iestāstīju, ka vajag tagad gulēt, un apsedzu, apguldīju, lai guļ. Tad ātrāk bija miers, citādi viņš murmulēja un pļāpāja, meklēja kašķi. Mamma teica, ka viņa nevarot pie viņa tad pieiet, kad viņš piedzēries, lai tad tur notiek kas notikdams. Bet es varēju, un tāpēc papus mani ļoti cienīja, mīlēja un sauca par savu vislabāko bērnu, kas viņu saprotot. Kaut gan es viņu nepavisam nesapratu.

Neviens no maniem brāļiem nedzēra un nesmēķēja, tie bija galīgi pretstati savam tēvam. Un tas bija ļoti jauki, sevišķi Fricis bija sirdscilvēks un mans draugs. Mēs abi bijām vistuvākie viens otram, jo gadu starpība mums nebija liela, tikai 5 gadi. Mēs bijām draugi iekš visa – domās, vārdos un uzvedībā. Viņš labprāt gleznoja, es labprāt visu un visādi rakstīju. Kas attiecas uz koncertiem un ballēm, tad mēs atkal bijām kā viens. Viņam patika ar savu māsiņu iet uz šiem sarīkojumiem. Bet mamma arī nāca mums līdz, jo manai mammai patika, ka man, viņas mīļai Anniņai, bija daudz pielūdzēju. Bez lielīšanās varu sacīt, kad es ierados ballē ar savu mammu abas kopā, tad mani lūdza uz deju, daudzi pie manis steidzās kā pirmie, lai viņam tiktu ar mani nākošā deja, daudzreiz iznāca, ka viņiem bija jāstāv rindā, lai tiktu pie manis klāt. Es toreiz laikam biju ļoti vientiesīga, jo es uz to nemaz nebiju lepna, bet mamma gan. Viņa vienmēr lepojās, ka viņai jānāk man līdzi, lai varētu ne tikai redzēt, kā zēni cīnījās pēc dejas ar mani, bet lai arī uzturētu kārtību, lai neizceltos šķelšanās. Protams, kurš bija pirmais, pie tā nu bija jāiet dejot, jo es kaunējos atraidīt tāpēc, ka varbūt viņš man nepatika. Es biju jauniņa un kautrīga. Un tas bija tajā laikā, ka man bija no 14-16 vai 17 gadi.

(turpinājums sekos)