Dāvana ar cenas zīmi, jeb Adventes laika pārdomas – 2.daļa

Andis Krēsliņš, teoloģijas doktors, pensionēts mācītājs 

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. (Jāņa 3:16)

Jāņa 3:16 vārdos ir izteikts evaņģēlijs, un to vislabāk var saprast, lasot kontekstu (Jāņa 3:1-18), kur vēlā vakara stundā Nikodēms ir atnācis pie Jēzus, lai parunātos par reliģiju. Nikodēms ir teologs, un viņam gribas padiskutēt ticības lietas ar tautā tik iecienīto rabi Jēzu.

Bet Jēzu neinteresē reliģiskas diskusijas. Viņu interesē kaut kas vairāk nekā reliģija un laipnu komplimentu apmaiņa. Viņam ir kaut kas personīgs sakāms Nikodēmam. Jāņa 3:3- "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstību."

Piedzimt no augšienes? Tas nav tas, pēc kā Nikodēms bija atnācis pie Kristus tik vēlā stundā. Viņš nebija nācis, lai runātu par dzemdību lietām.

Jāņa 3:4-8 Nikodēms saka Viņam: "Kā cilvēks var piedzimt, vecs būdams? Vai tad viņš var atgriezties savas mātes miesās un atkal piedzimt?" Jēzus atbildēja: "Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā! Kas no miesas dzimis, ir miesa, un, kas no Gara dzimis, ir gars. Nebrīnies, ka Es tev esmu sacījis: tev jāpiedzimst no augšienes.

Jēzum ir dvēseliski dziļš aicinājums Nikodēmam – Tev ir jāpiedzimst no augšienes!

Nikodēms jautā: „Kā tas var notikt?”

Jāņa 3:10-15 Jēzus atbildēja un viņam sacīja:

Tu esi Israēla mācītājs un to nezini? Patiesi, patiesi Es tev saku: mēs runājam, ko zinām un liecinām, ko esam redzējuši, bet jūs mūsu liecību nepieņemat. Ja jūs neticat, kad Es jums stāstu par zemes lietām, kā jūs ticēsit, kad Es jums stāstīšu par debess lietām? Jo neviens nav uzkāpis debesīs kā vienīgi Tas, kas no debesīm nācis, Cilvēka Dēls. Un, kā Mozus paaugstinājis čūsku tuksnesī, tāpat jātop paaugstinātam Cilvēka Dēlam, lai ikviens, kas tic, Viņā iegūtu mūžīgo dzīvību.

Jēzus, runājot par jaunpiedzimšanas nepieciešamību, atsauc Nikodēma atmiņā Vecās Derības notikumu, kad Ebreju tauta iet ceļā no Hora kalna.

4.Moz.21:4-9 Un tie aizgāja no Hora kalna pa Niedru jūras ceļu, lai apietu Edoma zemi. Ceļā tauta kļuva nepacietīga, un tauta kurnēja pret Dievu un pret Mozu: "Kāpēc jūs mūs esat izveduši no Ēģiptes? Lai mēs mirtu tuksnesī? Mums nav maizes un nav pat ūdens, un mūsu dvēselēm riebj šī bada maize!" Un Tas Kungs uzsūtīja tautai dzēlīgas čūskas; tās sakoda tautu, un daudzi no Israēla tautas nomira. Tad tauta nāca pie Mozus un sacīja: "Mēs esam ar saviem vārdiem grēkojuši pret To Kungu un pret tevi; lūdz To Kungu, lai Viņš mums atņem tās čūskas!" Tad Mozus aizlūdza par tautu. Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: "Darini sev čūskas tēlu un liec to par zīmi; un katrs, kas sakosts un to uzlūkos, tas dzīvos." Un Mozus izveidoja vara čūsku, un viņš to uzcēla par zīmi. Un notika, ja čūska kādu sakoda, tad tas uzlūkoja vara čūsku un palika dzīvs.

Pēc Dieva norādījuma Mozus izlēja bronzas čūsku. Bronza, pirms tā tika izlieta čūskas formā, tika kausēta ugunī un tādā veidā attīrījās no piejaukumiem. Tas deva bronzai spēju spoži spīdēt tuksneša saulē, lai tad, kad vara čūska tiks pacelta uz kokna, tā būtu labi redzama lielā attālumā un varētu glābt tos cilvēkus, kuri ar ticības acīm to uzlūkos. Līdzīgi arī Kristus pirms Golgātas notikuma tika pārbaudīts un atrasts bez vainas. Viņš kā pasaules Gaisma tika paaugstināts pie krusta koka, lai visi, kas to uzlūkotu un ticētu, varētu tikt glābti. Ticība pie koka paaugstinātajam Kristum bija tas, kas trūka Nikodēma glābšanai. Nikodēms un visi mēs varam pieņemt Dieva dāvanu un izjust jaunpiedzimšanas notikuma svētību tikai tad, kad raugāmies uz Kristu, paaugstinātu pie krusta.

Dievs parādīja savu mīlestību, sūtot uz šo pasauli savu vienīgo Dēlu, lai tas tiktu paaugstināts pie krusta un mirtu mūsu vietā. Līdz ar to mēs nevaram izzināt un izjust Dieva mīlestību bez iepazīšanās ar viņa vienīgo Dēlu. Jo Dieva vienīgais Dēls Jēzus Kristus vislabāk mums atklāj Dieva raksturu.

Trīs lietas vislabāk raksturo Dievu.

Viņš ir svēts. Tas nozīmē, ka Viņš ir pilnīgi citāds, unikāli atšķirīgs no visām citām būtnēm, morāli pilnīgs un tikumiski nevainojams.

Viņš ir taisns. Tas nozīmē, ka Viņa pārvaldes struktūra balstās uz absolūtas taisnības principiem. Viņš tiesā lieto savu svētā rakstura standartu, kurš atspoguļo Viņa labo slavu.

Viņš ir mīlestība. Tas nozīmē, ka tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

Iedomājieties, ka esat piedzimuši Amerikā, Čikāgas gangstera ģimenē. Jūsu tēvs ir gangsteris, brāļi un māsas darbojas ģimenes mafijā, un arī tu, uzaugot šādā vidē, esi kļuvis par rūdītu noziedznieku. Kādu dienu jums nepaveicas. Visa ģimenes mafija tiek apcietināta un tiesāta. Tiesnesis tev piespriež nāves sodu. Tiek noteikts soda izpildes datums, un nāvinieku kamerā tu gaidi savu pēdējo stundu. Iet mokpilnas pārdomu dienas, un tad noteiktajā laikā soļi apstājas pie kameras durvīm. Sargs atver durvis, un pa tām cietuma kamerā ienāk tiesnesis un paziņo: „Tu esi brīvs!”

Kā tas ir iespējams? Visa ģimene ir apcietināta, neviens nevar uzpirkt tiesu un tiesnesi.

Bet tu nejautā un negaidi bailēs, ka tiesnesis var pārdomāt. Tu ņem savu jaku un taisies prom, cik ātri vien var. Ejot ārā no kameras, tu ievēro, ka kāds cits tiek vests kamerā iekšā. Tu jautā: „Kas ir šis cilvēks?” Tiesnesis atbild: „Redzi, kad es izskatīju tavu lietu un iepazinos ar tavas dzīves stāstu, mana sirds iežēlojās par tevi. Tiesai, protams, ir jābūt taisnai, bet tajā pašā laikā es gribēju tev palīdzēt. Es izstāstīju tavu gadījumu šim cilvēkam, un viņš izlēma ieņemt tavu vietu. Un te nu viņš ir, ne tāpēc, ka būtu izdarījis ko sliktu, bet tāpēc, ka brīvprātīgi ir izlēmis mirt tavā vietā, lai tu varētu dzīvot. Starp citu, viņš ir ļoti labs cilvēks, vislabākais, kādu man ir izdevies sastapt. Un es to zinu, tāpēc ka viņš ir mans dēls.

(turpinājums sekos)