Baltijas ūnijas darba sesija ir beigusies, un šķiet, ka man nu jāizsaka savi subjektīvie secinājumi par redzēto un dzirdēto.

Lai arī pats aizņemtības dēļ kongresā klātienē varēju piedalīties tikai nelielu laika sprīdi ceturtdienas novakarē, man šajās dienās bija iespēja aprunāties ar virkni dažādiem cilvēkiem, un saku paldies arī VA komandas cilvēkiem, kas ļāva notiekošajam sekot līdzi no tālienes.

Tas, ka draudžu vadībā notiek pārmaiņas, ir tikai dabiski. Adventistu baznīcā neviens nav iecelts amatā uz mūžu. Tā ir laba ziņa. Jau kopš pirmsākumiem Adventistu baznīca tika būvēta kā demokrātiska institūcija. Ikvienam, kurš darbojas vēlētā amatā (vienalga, vai tā ir baznīca vai laicīga struktūra), ir jārēķinās, ka tas ir darbs uz laiku. Pat vislabākajiem vadītājiem kaut kad iestājas rutīna. Taču runa nav tikai par rutīnu vien (iepriekšējā ūnijas administrācija darbojās tikai vienu sasaukumu). Ikvienam akcionāram ir tiesības uzņēmumā sagaidīt savu interešu realizāciju. Ja viedokļi nesakrīt, notiek komandas maiņa. Pasaulē tā ir pierasta lieta.

Te gan jāizsaka viena piebilde. Ja uzņēmums investē cilvēka izglītībā un zināšanās, tās tāpat vien vējā netiek izsviestas. Baznīca iepriekšējos vadītājos ir investējusi lielus resursus, lai viņus izglītotu un apmācītu. Tādēļ būtu tikai loģiski sagaidīt, ka tā vienkārši neizmetīs šo naudu, bet izmantos cilvēku zināšanas  tālākajā draudzes darbā. Zigurds Laudurgs, Viesturs Reķis, Guntis Bukalders – Latvijas draudzēm viņu pieredze un ticība, cerams, būs liela svētība arī turpmāk.

Taču te nu es nonāku līdz tam, kas mani šajā kongresā izbrīnīja un apbēdināja. Gan pirms kongresa, gan kongresa gaitā bija nepārprotami redzams, ka draudžu savienības ir nolēmušas izteikt administrācijai neuzticību. Man savā darbā ir nācies piedalīties dažādās sapulcēs un konferencēs. Līdzīgos kongresos citur sāktos ļoti interesantas debates. Jā, pasaulē tās reizēm ir asas un pat aizvainojošas, kaut arī  ne vienmēr, viss atkarīgs no cilvēka inteliģences. Taču atšķirībā no baznīcā redzētā, tās būtu saturīgas. Tiktu izteikti visdažādākie vērtējumi, ko ievēlētās amatpersonas ir darījušas un ko nav, kas bijis labs, kas ne tik labs. Tikai tad klātesošie būtu gatavi izlemt, kam turpmāk uzticēt vadības grožus – kurš vislabāk varētu realizēt to, ko vairākums vēlas.

Es neatceros, vai savā dzīvē esmu redzējis vēl bezjēdzīgāku un tukšāku kongresu kā šis. Viss izskatījās pēc garlaicīga, nedaudz iestudēta, taču, galvenais, liekulīga teātra ar aizkulisēs noslēpušos uzveduma režisoru (vai režisoriem). Pie mikrofona skanēja skaisti pateicības vārdi. Nevarētu teikt, ka to bija ļoti daudz, taču skaļi netika izteikta ne mazākā kritika.  Nekādas analīzes par pagājušajiem pieciem gadiem, nekāda izvērtējuma no malas. Visas atskaites tika pieņemtas ar vienbalsīgu atbalstu, pie mikrofona tika teikti saldi paldies vārdi.  Ja patiešām līdzšinējais darbs tiktu novērtēts atzinīgi, tas būtu saprotami. Bet te bija ļoti pieklājīga izlikšanās, tēlota kristīga pieklājība un smaidoša liekulība.

Sēdēju augšā balkonā un brīnījos, kāpēc vispār ir vajadzīgs viss teātris ar delegātu aicināšanu, ēdināšanu, izguldīšanu, ja no viņiem sagaida vien pareizā brīdī pacelt balsošanas kartīti? Visi lēmumi tika pieņemti gandrīz vienbalsīgi, un kas gan cits delegātiem atlika? Viņi jau zināja, ka jāatbalsta tikai to, ko gudrākie brāļi ir nolēmuši. Galu galā tāpēc tieši viņi bija izraudzīti, kas neiebildīs un atbalstīs.

Es nojaušu, ka kādi no delegātiem uz mani tagad apvainosies. Taču, mīļie cilvēki, vai tas nebija jūsu pienākums rosināt diskusiju un skaidrot, ko iepriekšējā vadība darīja nepareizi un ko jūs tagad sagaidāt no nākamās vadības? Lai mēs zinātu, ko pēc pieciem gadiem prasīt no tagad ievēlētajiem. Jautājumu par iepriekšējās vadības darbošanos varēja būt daudz. Protams, ja mēs mīlam, viss notiktu sirsnīgā atklātībā un savstarpējā cieņā. Bet ticu, ka tieši ar šādu nolūku demokrātiskais lēmumu pieņemšanas mehānisms Adventistu baznīcā tika veidots, un tādu rīcību no mums sagaida Kristus. Šobrīd jūsu balsojums nepārprotami rāda: iepriekšējā vadība nav tiesīga turpināt strādāt, bet kāpēc?
Vai jūs paši vispār to zināt?

Man šķiet, ka mums, adventistiem, ir ļoti nepieciešams mācīties godīgu attieksmi, spēju cieņpilni un mīlestībā, taču paust ne tikai pateicību, bet arī iebildumus un kritiku. Mums jāmācās neliekuļot.

Protams, šo visu rakstot, es paturu prātā, ka skaidrojumi klusējošajam kongresam varētu būt arī krietni piezemētāki. Kādi vienkārši ieradās, lai balsotu kā visi. Viņi ticēja, ka viņiem uzticētais uzdevums ir pacelt kartīti. Šķiet, kādiem bija valodas barjera, un viņi baidījās izteikties angļu valodā (tā bija kongresa valoda). Kādiem varbūt bija nepatika pret konkrētām personām. Viņi nemaz nespētu argumentēt, kas viņus neapmierina administrācijas darbā. Viņiem vienkārši nepatīk Dāvids, Guntis vai Zigurds.

Un tomēr es ceru, ka viss nav tik primitīvi. No līdzšinējās pieredzes spriežot, es domāju, ka patiesībā tas tomēr bija jautājums par darba virzieniem, prioritātēm, ticības izpratni un ideoloģiskām nostādnēm. Un ja man ir taisnība, tad par to ĻOTI vajadzēja atklātas un svētīgas diskusijas.  Tikai analizējot, vērtējot un sarunājoties, mēs varam iet uz priekšu. Es ļoti ceru, ka pēc 5 gadiem, kad būs nākamais ūnijas kongress, mēs būsim kļuvuši drosmīgāki atbrīvoties no liekulības un izlikšanās.

Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

2 komentāri :

  1. Es neatceros, vai savā dzīvē esmu redzējis vēl bezjēdzīgāku un tukšāku kongresu kā šis. Viss izskatījās pēc garlaicīga, nedaudz iestudēta, taču, galvenais, liekulīga teātra ar aizkulisēs noslēpušos uzveduma režisoru (vai režisoriem).
    Tu joprpjām brāl lej ūdeni uz valna dzirnavām? Nevari tikt vaļā no aizvainojuma Rīgas 1.draudzē? Iesaku kaut kā tomēr nomierināties un nedirst virsū visam kas pašam nepatīk. Padomāt,kā palīdzēt draudzei un nevis nievājoši runāt par tiem, kas veltī visi savu laiku kalpošanas darbam.
    6.IV.2019.»Jauns.Lv».
    Baznīcas kancelei nevajadzēt kļūt par ziņu ruporu, un baznīcai būtu jāpaļaujas uz labu un kvalitatīvu informāciju, šodien diskusijā diskusija "Vai viltus ziņas ir aktuālas baznīcā?" sacīja radio "Marija" vadītājs un katoļu priesteris Pēteris Skudra.
    Pēc viņa paustā, kristieši ikdienas notikumu kontekstā nevar nodalīt sevi no sabiedrības kopumā, tāpēc Dieva vārds būtu jāliek mūsdienu kontekstā un jāņem vērā dažādus kultūras aspektus. Skudra ir pārliecināts, ka viņa atbildība ir sekot līdzi dažādām norisēm un vērtēt informācijas avotus, tomēr baznīcā stāstīt ziņas nevajadzētu.
    Skurda norādīja, ka kristieši ikdienas notikumos meklē atbildi uz jautājumu, ko Dievs, pieļaujot attiecīgos notikumus, vēlas pateikt. Tomēr svarīgi notikumu izpratnei izmantot labu un kvalitatīvu informāciju.
    Diskusijas dalībnieki diskutēja par ziņu objektivitāti, norādot, ka galvenokārt pasaules kontekstā uzticas konservatīviem medijiem, nevis liberāliem. Tāpat diskusijas dalībnieki pauda nostāju, ka informācijas jautājumos pāri visam stāv Bībele, un tikai pēc tam cita veida informācijas avoti.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. RIHARDS: "...Nevari tikt vaļā no aizvainojuma Rīgas 1.draudzē? Iesaku kaut kā tomēr nomierināties un nedirst virsū visam kas pašam nepatīk..."
      Nu ļoti kristīgas mīlestības caurstrāvots komentārs!

      Dzēst