Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,
kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Esmu lasījis, ka katrs cilvēks slēpj sevī (tas viņā atrodas) visu plašo spektru - gan uzupurīgu, dāsnu cilvēku, gan līdz pat pretējai cilvēka nostājai- ar iespēju slepkavot. Neesmu par to pārliecināts. Tur laikam vajadzīgi dziļāki pētījumi par  raksturiem, sakritībām, ekstremālām situācijām utt. Ja uzdodu sev šo un tamlīdzīgus jautājumus, tad grūti pateikt, kas sēž manī - vai tikai labdaris, vai arī uz citu fona sevi izcēlējs ar pārākuma apziņu? Kungs vai kalps? Vai – kas vēl sliktāk – pakalpīgs izdabātājs citiem? Ja tā, tad jau mans vārds jāraksta ar īpaši mazo “c” vārdā “cilvēks”.

Tomēr esmu apņēmies to papētīt (atzīmēt pozitīvo, vājo, nedrošo, liekuļoto) manā dzīvē. Tas būtu izrietošs rezumē no prakses. Tās būs it kā no malas novērotas sajūtas, kas piefiksētas faktos, skaitļos, apstiprinātos datos.

Es domāju, ka ir daudz tādu, kas vēlāk – pēc notikušā- konstatē, ka viņā bijušas tādas un tādas optimisma vai negāciju indes porcijas. Taču citi to nezina. Un cilvēks sev saka – labi ka tā! Paldies lielajam liktenim, ka citi to nepamanīja! Un viņi ierok to dziļāk savā pazemē. Bet ja cilvēks paurdīs sevi, kritiski pavēros sevi vienatnē un centīsies no tā atbrīvoties? Tas taču būtu labi!

Protams, viss atkarīgs no paša un tikai paša goda prāta un darbības. Neviens šeit nerādīs ar pirkstu (viņš pat nezina, kur rādīt), jo runa ir par tikai pašam vien zināmo, slēgto sektoru. Protams, ir cilvēki, kam tas viss ir “dziļi pie kājas”, kas dzīvē kā tanks dragā tikai uz priekšu, vienalga kā – pāri visam, kas pagadās ceļā. Jo eksistē tikai viņš, viņa vēlmes un vēlmītes. Dzīve gan piespiež daļēji tā rīkoties, kad ir tikai rīts, darbs, nogurums, nakts un atkal tas pats. Putniņš uz zara un skaistais saullēkts vairs neeksistē. Atceros, arī man bija jaunībā laiks, kad pieķēru sevi pie domas (pēc otrā darba, atriežoties mājās ap 22:00), ka nu ir brīnišķīgi, jo veselas divas stundas ir brīvas, un tās ir manā rīcībā līdz gulētiešanai ap 24:00 (ha-ha).

Un tomēr ir cilvēki, kas paši lūguši (man tuvos rados) pateikt savējiem, kas viņos ir forši un kādi “īleni lec laukā”. Ir saņemtas atbildes, bet arī izbrīna pilni skatieni, sak, kam tas tev vajadzīgs! Saku (piemēram, es): jūs, redzot mani, runājot ar mani, vairāk vai mazāk būsit precīzi savos novērojumos par mani, vienalga, kādā jomā tie būtu. Vēlos uzzināt, lai varētu pilnveidoties.

Sevī, savā zināmās uzvedības formās, ar gados iestrādātām reakcijām uz sevi un apkārtējiem var stingri vien apaugt ar sūnu.  Lai Dievs pasarga katru mūs no tā! Protams, iesūnošana, formālisms vai uz priekšu iešana ir arī citās visiem zināmās mūzikas, mākslas, glezniecības, sporta jomās. Tā gan nav mana tēma, bet īsi – bez mērķtiecīga darba, meistarklašu profesoru padomiem, kā arī treneru “mīļvārdiņiem" šeit neiztikt. Un maldās tas, kas domā, ka tikai ar saviem spēkiem visu varēs sasniegt.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru