Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,
kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Mums katram kā apzinīgai būtnei ir savas simpātijas un antipātijas. Ja man nopietni prasa par konkrētu lietu vai procesu, vai man tas patīk, vai tas ir simpātisks vai nē, tad man ir tiesības, pat pienākums to skaidri pateikt. Otram taču tas ir jāuzzina, tā viņš varēs paplašināt savu apziņu. Kā gan citādi šis process notiks? Ar dziļdomīgu klusēšanu vai plecu raustīšanu?. Esmu to dzīvē novērojis vairākkārt- proti, gan saņēmis, gan pats sniedzis šādas nenoteiktas atbildes. Teikšu kā ir – ne vienā, ne otrā variantā sajūta nav laba. Tad ir jūtama neīstuma, melīguma, divkosības klātesamība.

Varbūt kļūdīšos, bet šķiet, ka, ja mēs baidāmies pateikt, mēs šādi sevi pieskaitām pie tiem miljoniem pasaulē, kas apgalvo, ka domā, sajūt (īstenībā nesajūt) vienādi vai neko. Esam līdzīgi tām “koka utīm”, ko Zenta Mauriņa piemin savā rakstu krājumā par pasaules lielajiem domātājiem. Lielie prāti domā, cīnās (saprātīgi) par lieliem ideāliem, plašāku redzējumu, bet ne par sava pārākuma pierādīšanu citiem. Toties koka utis rāpo te vienā, te otrā virzienā, un visas saraujas, ja tās reizē aizskar. Bet pieskāriens indivīdam?! Tas gan tiek sāpīgi izjusts, pat ilgāku laiku pēc pieskāriena. Kādēļ? Vai tad pašas apvalciņš ir tik plāns un jūtīgs, ka pēc mazākā pieskāriena no ārpuses jau ir posts un asaras? Es runāju par tipiskajām Zentas Mauriņas pieminētajām koka utīm. Lai lasītājs atvaino par konkrētumu.

Interesanti, ka plānums un ievainojamība ir visai amizanta lieta, lai neteiktu vairāk. Signāli no ārpuses līdz sirds ievainojamības centriem nonāk ļoti ātri. Lai gan tie nemaz nav tajā frekvencē un daudzreiz domāti vispārējai lietošanai. Pats esmu novērojis, ka, runādams ar cilvēku, minu kādu faktu, nopietnu likumsakarību, bet jau jūtu, ka cilvēks saraujas. Tad atskan vārdi – tu to saki par mani? “Nu nē,” atbildu, “bet ja tev tā kurpes der, tad valkā!” (Zināmos gadījumos man ir labi jāsaņemas, lai tā pateiktu.) Īstenībā to kurpi es viņam nedevu, ne arī pats vilku viņa kājā. Viņš pats to atradis un piemērojis sev. Tomēr laipa pārliecas ne uz to labāko pusi- uz aizvainojamības pusi. Un tā vietā, lai kādu “mazu krupīti” norītu un padomātu par vērā ņemšanu vai apņemšanos ko uzlabot savā dzīvē, notiek negatīvais, neproduktīvais, destruktīvais – sauciet kā gribat. Vēl izskan doma, ka es tēmēju uz kaut ko.

Neviens kā indivīds nav ne pasaules naba, ne centrs, bet kāda vienība, kas iekļaujas apkārtējo vidū. Šī doma figurē aktiermākslas analīzes gadījumos. Bet jūtīgiem cilvēkiem šis process ir grūts. Dažkārt, izsakot domu, mani nepamet sajūta, ka nupat kādu apvainošu, tādēļ domas vēstījums iznāk mīksts un neprecīzs. Vai tā vajadzētu būt? Nē! Cilvēkam ir jādzird nopietna doma, vēstījums, lai analizētu un mācītos.

Visā šajā gribētu pieminētos visīsākos vārdiņus "jā" un "nē", jo daudzkārt tie izsaka vairāk  nekā garāki vārdi. Mums ir tiesības paust savas simpātijas vai antipātijas (es galvenokārt domāju procesus un arī cilvēkus, kas tos īsteno). Bet var gadīties, ka katrs ir “no savas ticības”. Tad sadarbošanās būs grūtāka. Bet nedomāju, ka neiespējama. Jo visa šī sazobe tak pasaulē pastāv ne lai apvainotos vai ieslīgtu kādā negatīvā stāvoklī, bet lai augtu, lai varbūt labdabīgi “patrītos” viens gar otru, lai nobirtu liekie asumi un beigu beigās iznāktu kas labs. Gribas pieminēt teicienu “caur ērkšķiem uz zvaigznēm”. Svarīgi, lai iedami caur ērkšķiem, mēs tajos nepaliktu!

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru