Gribēt neiespējamo – 4.turpinājums (Aidis Tomsons)

Tā nu es sāku gaidīt labas ziņas. Pagāja mēnesis, divi, trīs, četri, seši… Nekas nenotika. Šad tad ierados Čiekurkalnā, kur nākamā māja stāvēja tukša un mūs gaidīja. Nikolajs bija satraukts. Saimnieki bija noalgojuši juristu, lai viņš kārto dokumentus Rīgas Domē. Bet lietas nerisinājās. Birokrātija, nevarot saņemt atbildes uz iesniegtajiem dokumentiem utt.

Kādu dienu Nikolajs piezvanīja un saka: „Klau, mūsu jurists grib Tevi kā pircēju satikt.” Tajā dienā tikāmies līdzās viņa ofisam. Vīrietis (pat neatceros, kā viņu sauca) sacīja: „Klau, lietas neiet. Varbūt Tu vari pārņemt lietu kārtošanu pats? Vai arī…” Es sapratu, ka viņam ir par maz samaksāts. Nejutu interesi. Es pat nezinu, vai viņš vispār ko darīja.

Tajā laikā darbojos pētnieciskajā žurnālistikā, un man bija bijuši raidījumi arī par nelikumībām Rīgas pašvaldībā. Es tur biju pazīstams. Nikolajs domāja, ka, ieraugot mani kā pircēju, Rīgas Domē sasparotos un lietas ietu raitāk. Bet es zināju, ka naudu jeb kukuli es nevienam nedotu. Un savu profesionālo darbību sev par labu izmantot negribēju. Es arī katru dienu jau mēnešiem biju lūdzis, lai Dievs vai nu ceļus pašķir, vai arī liek šķēršļus pirkumam. Un es nekādā veidā negribēju pastumt Dievu vienā vai otrā virzienā. Biju nolēmis pats šajā procesā nepiedalīties. Tādēļ Nikolajam atbildēju, ka gaidīšu, kad viņi kā pārdevēji visu izdarīs, lai es varētu pirkt. Bet pats neko nedarīšu. Un mēs turpinājām gaidīt.

Pagāja gads… Pusotrs… DIVI! Joprojām nekas nebija nokārtots. Es atceros, kā saulainā 2004.gada vasaras dienā braucu ar divriteni uz darbu. Bija skaists laiks, un man tā gribējās nokļūt savās mājās! Es minu pedāļus un lūdzu savu jau tradicionālo lūgšanu: „Dievs, ja Tu gribi, tad pašķir veiksmīgu pirkumu… Tēvs, Tu zini, cik ļoti es gribu. Es ļoti gribu, lai Tu pašķir. Bet, ja Tu tiešām negribi (kaut gan es ļoti ceru, ka tas tā nav), tad liec šķēršļus.” Es zināju, ka šo divu gadu laikā cenas bija vēl krietni cēlušās. Tagad šis īpašums noteikti maksāja vēl vairāk par sarunātajiem 25 tūkstošiem. Rakstisks līgums man nebija noslēgts, un es apzinājos, ka īpašnieki var pārdomāt. Bet es taču ik dienas lūdzu. Ja patiešām tā notiks, tad tā būs atbilde uz manu lūgšanu, vai ne? Nē, es joprojām no savas puses neko nedarīšu. Es gaidīšu. Un manī bija miers. Es zinu, tas bija Dievs, kas man deva pārliecību tā rīkoties un uzticēties Viņam. Tā bija Viņa balss. Es gaidīju.

Tad tas notika. Nikolaja balss pa telefonu bija ļoti satraukta: viens no īpašniekiem esot pārdomājis! Viņš bija izstāstījis par šo darījumu savam radiniekam Latgalē, un tas esot solījis visu nokārtot īsā laikā, lai tikai pārdod viņam. Nikolajs mani mudināja steidzami braukt uz Čiekurkalnu.

Bija darba dienas rīts. Man bija jādodas uz radio. Es noliku klausuli un iekšēji jutu, ka šī ir Dieva atbilde. Tikai tāda, kādu es negribēju. Tas bija Dieva „nē”. Kāda gan man jēga braukt uz Čiekurkalnu? Es apzināti nebiju noslēdzis rokasnaudas līgumu. Vai tad es varētu vēl pārliecināt rīkoties citādi?

Tajā pēcpusdienā piezvanīja arī saimnieks, kurš bija pārdomājis. Viņš ātri „nobēra”, ka tomēr nepārdos, un nolika klausuli, lai es nepaspētu viņam pateikt ko sliktu: galu galā viņš mani bija piemānījis. Bet es negrasījos neko tādu teikt. Es sirdī jutu mieru. Ar mani runāja Dievs. Viņš bija ļāvis man divus gadus gaidīt, bet tagad bija teicis „nē”. Es nezināju, kāpēc viss tā bija noticis, bet es jutu, ka man nav pamata žēloties. Es biju saņēmis atbildi uz savu lūgšanu.

Tagad man bija jāsaprot, ko darīt tālāk. Bija pagājuši daudzi gadi, un es atrados turpat, kur sākumā. Mums nebija nekā, izņemot to, ka mēs šajos divos gados bijām sakrājuši piecus tūkstošus. Mums bija neliels sākuma kapitāls. Lai gan es apzinājos, ka no tā man būs maz labuma.

Tajā vakarā atvēru internetā sludinājumu lapu, lai palūkotos, ko varu atļauties. Cenas pēdējo divu gadu laikā bija kāpušas krietni. Bija 2004.gada rudens. Mani 5000 lati bija mazāk nekā nulle pirms diviem gadiem. Zemes gabalu lētāk par 40 tūkstošiem dabūt vairs nevarēja. Vismaz es tādu sludinājumu neredzēju.

Nākamajās dienās visu pārdomāju. Ticība man nebija zudusi. Es joprojām ticēju, ka Dievs var dot, ja vien vēlas. Tikai kur un kā? Manā paziņu lokā bija uzradušies kādi, kas nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem. Baznīcā vienudien sastapu Māri Vanagu, viņš tirgoja zemi. Māris aicināja aizbraukt paskatīties viņa piedāvājumus. Bet es iekšēji jutu, ka to nevarēšu atļauties. Pāris pazīstamo šajā laikā bija kļuvuši par mākleriem, kas arī piedāvāja savu palīdzību. Bet arvien skaidrāk sirdī dzirdēju, kā Dievs man atgādina svētdienu pirms vairāk nekā diviem gadiem. To dienu, kad es vilku lozi. Toreiz biju izvilcis lapiņu ar apņemšanos ielikt sludinājumu radio. Man nesekmējās, un es šo notikumu jau pamazām piemirsu. Biju nolēmis, ka tas būs viens no jautājumiem, kuru uzprasīšu Dievam debesīs. Bet tagad, kad mani plāni bija izjukuši, es gandrīz ik dienas šo gadījumu atcerējos. Dievs it kā sacīja: „Klau, Tu taču lapiņā nebiji ierakstījis, kad Tev ir jāieliek sludinājums radio.”
Tiešām, to es nebiju iedomājies. Varbūt, ka man tas bija jādara tikai pēc pāris gadiem?

Es nolēmu atkal rīkoties. Ielikšu rīt sludinājumu radio.

(Turpinājumu lasīt šeit: Gribēt neiespējamo – 5.turpinājums)
(Stāsta sākumu meklē šeit: Gribēt neiespējamo – sākums)
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru