Ir jau pagājuši gandrīz 26 gadi. Toreiz es pat lāgā nezināju, kur un kā viss notiks. Man bija 20. Un man tik ļoti gribējās tikt ārpus Padomju Savienības. Es neatceros, kurš mani aizveda uz Veco Ģertrūdes baznīcu. Tur, baznīcas pagrabā, vienā no vakariem notika Tezē lūgšanu brīži. Tā bija mana pirmā iepazīšanās ar šo ekumēnisko (es varu iedomāties, kā daži noskurinās, dzirdot šo vārdu) kustību. Arī es biju aizspriedumu pilns pret citiem: te nu ir tā pravietotā kustība – redzi, „zvērs”, gala laika zīme… (tiem, kas nesaprot, ko es iepriekšējā teikumā uzrakstīju – nemēģiniet saprast, tas nav domāts jums). Taču man tik ļoti gribējās doties ceļojumā. Un še pulcējās tie, kas gada nogalē grasījās doties uz Prāgu – tur, pirmo reizi Austrumeiropā, bija iecerēta Tezē kopienas organizēta Jaunā gada sagaidīšana.

Tiem, kas nezina: Tezē (franciski raksta Taize) ir neliels ciematiņš Francijas vidienē. 40.gados, kad Eiropu plosīja karš, mūks, kuru vēlāk visi mīļi sauca par brāli Rožē, ieradās šajā ciematiņā, lai izveidotu nelielu klosteri. Viņš vēlējās radīt kopienu, kur visu konfesiju ticīgie varētu vienoties kopīgām lūgšanām par mieru un izlīgšanu, kas kara nomocītajai pasaulei tik ļoti bija vajadzīga. Kopš tā laika Taizē klosteris ir kļuvis par zināmāko starpkonfesionālo tikšanās vietu, kur ik gadu dodas tūkstošiem cilvēku.

Toreiz es par Tezē neko nezināju. Bet vakars bija interesants. Dievkalpojums sastāvēja no tādu kā korāļu dziedājumiem un Bībeles lasījumiem. Tas viss sveču gaismā, brīvi sēžot vai nu zemē, vai pat ļaujoties gulēt. Ja gribēja, varēja arī sēdēt uz krēsla. Pirmajā reizē šķita savdabīgi. Bet es atnācu arī nākamajā reizē…

Lai saīsinātu rakstāmo – jau tā gada nogalē es ar pārējo grupu devos autobusā uz Prāgu. Tas nebija viegls ceļojums. Bija milzīgas rindas uz PSRS robežas, un es pat nezinu, kā organizatori uzpirka muitniekus, lai mūs palaiž ātrāk. Mēs skaitījāmies svētceļnieki. Neslēpšu, grupa bija ļoti raiba. Un man ir aizdomas, ka vairums no mums Dievu vērtēja ļoti maz. Tā bija iespēja apskatīt kaut ko ārpus PSRS.

Es pat nezinu, kā Prāga spēja lielo cilvēku masu uzņemt. Šādu gribētāju pirmo reizi sapulcēties Prāgā Gorbačova (tobrīd PSRS vadītājs) atkušņa radīto iespēju dēļ bija negaidīti daudz. Mēs bijām 80 tūkstoš jauniešu no visas Eiropas. Vietas nepietika nedz baznīcās, nedz mājās, kas spētu šos cilvēkus uzņemt. Bija atvērtas skolas un sporta zāles nakšņošanai. Bet kopējiem dievkalpojumiem tika uzceltas milzīgas teltis. Protams, visus vēl vajadzēja paēdināt. Prāgas pilsēta sabiedrisko transportu ļāva izmantot par velti. Pilsēta bija piepildīta.

Es vairs neatceros, kāpēc mums tā paveicās, bet mani un vēl vienu puisi (šobrīd pazīstamu luterāņu mācītāju) jauna čehu ģimene uzņēma savās mājās. Viņiem piederēja jauks dzīvoklītis, un mēs nokļuvām laipnu, sirsnīgu cilvēku aprūpē. Pa dienu viņiem bija jādodas uz darbu, bet vakari un rīti tika pavadīti savstarpējās pārrunās. Viņi bija ļoti mīloši katoļi. Mēs ar Linardu nebijām vienīgie. Mūsu istabā mitinājās vēl viens puisis no Īrijas. Un blakus istabā bija citi svētceļnieki. Viņu ne tik lielais, bet viesmīlīgais dzīvoklis man bija kā paradīze. Atceros, kā gulēju viņu diezgan lielajā vannā un apbrīnoju to, ko redzu – toreiz man, padomju puikam, viss šķita neredzēts un kā sapnī.

Mēs vēl daudzus gadus pēc šīs tikšanās sarakstījāmies ar dzīvokļa saimniekiem. Kad biju Prāgā, vienmēr centos viņus apciemot. Tā bija patiesi sirsnīga, kristīga draudzība.

Vēlāk es vēl 2 reizes esmu bijis Tezē klosterī. Pirmo reizi devos jau tā paša gada vasarā. 1991.gada pučs mani pārsteidza Francijā. Otrreiz devāmies jau kā Adventistu Rīgas 5.draudzes pārstāvji. Esmu ļoti pateicīgs mūsu mācītājam Uldim Liepiņam, kurš mūs ar sievu atbalstīja. 1994.gada vasarā noīrējām autobusu un devāmies 3 nedēļu garā ceļojumā uz Franciju. Toreiz tas bija milzīgs izaicinājums ar daudzajām vīzām, izsaukumiem, rindām pie robežas. Bet Tezē brāļi vienmēr ir bijuši ārkārtīgi pretimnākoši. Viņi mūs, nabadzīgos latviešu adventistus, uzņēma gandrīz par velti: visu nedēļu baroja, izguldīja, sedzot mūsu izmaksas ar saviem ziedojumiem. Mēs bijām 40 cilvēki, lielākā daļa no Rīgas 5.draudzes. Divi mācītāji – Uldis Liepiņš ar ģimeni un mans tēvs Laimonis Tomsons – bija mūsu garīgie vadītāji.

Varētu atsevišķi rakstīt par tiem piedzīvojumiem, kādi mums tajā ceļojumā bija. Dievs mūs brīnumaini vadīja. Vairākkārt bija situācijas, kad nācās aicināt nekavējoties ceļotājus lūgt, lai Dievs iejaucas un palīdz. Un Viņš vienmēr mūsu lūgšanas atbildēja.

Pirms ceļojuma Uldim Liepiņam izdevās sagādāt grāmatas „Lielā cīņa” franču valodā. Mums bija vairākas pakas ar grāmatām. Atceros, mēs tās dažādos veidos dāvinājām. Turklāt radās negaidīta iespēja vienu uzdāvināt arī pašam brālim Rožē, kurš tad vēl bija dzīvs un vienā no vakariem atnāca uz tikšanos ar visiem kopienas viesiem (ik nedēļu vasarā kopienā ierodas vairāki tūkstoši viesu). Ja pareizi atminos, tā bija Ulda meitiņa Liene, tobrīd vēl bērns, kura pieskrēja pie brāļa Rožē un viņam iedeva grāmatu. Viņš, būdams smaidošs un sirsnīgs, bērnus vienmēr samīļoja un svētīja.


Jūs varbūt jautāsit, kāpēc es to visu rakstu. Tāpēc ka mēs savā ģimenē vakar pārrunājām, vai mēs būsim tādi, kuri izmanto tikai citu viesmīlību, vai arī spēsim paši atvērt savas sirdis un mājas tiem, kas tagad ir jaunieši? Šogad pēc nepilniem diviem mēnešiem viņi ieradīsies Rīgā. Apmēram 15 tūkstoš jauniešu no dažādām valstīm gatavojas Jauno gadu sagaidīt Latvijā. Pirmo reizi Tezē gadu mijas sagaidīšanas pasākums notiks vienā no Baltijas valstīm. Jau gandrīz gada garumā organizētāji pūlas, lai viss notiktu. Cik zinu, adventistu tur nav. Mēs jūtamies pārāki, gudrāki, taisnīgāki, pareizāki, lai ar viņiem draudzētos. Droši vien nav vēlreiz jāraksta par zvēra zīmi, pravietojumiem un visu pārējo, ko daļa no lasītājiem nezina, par ko ir runa. Un tomēr tā ir iespēja satikties, draudzēties, parādīt mīlestību, viesmīlību un varbūt būt par ceļa pieturu kādam no jauniešiem, kas vēl tikai ir sava dzīves ceļa sākumā.

Dievs vien zina, ar kādām domām un sirds ilgām šiem jauniešu tūkstoši ieradīsies Rīgā. Zinu, ka tur būs arī no Baltkrievijas, Ukrainas, Krievijas. No dažādām konfesijām: katoļi, pareizticīgie, baptisti u.c. Noteikti arī daudzi ziņkārīgie, interesenti, bet daudzi arī patiesi Dieva meklētāji, kas ilgosies vairāku dienu garumā tajās draudzēs, kuras nebaidīsies viņus uzņemt, piedzīvot Dievu.

Es nezinu, vai vēl ir iespēja draudzēm parādīt savu viesmīlību. Rīgā gan ir tikai pāris adventistu draudzes, kuras telpu dēļ to varētu atļauties. Taču savas mājas durvis gan vēl varam atvērt. Kas zina, varbūt kādam jaunietim jūs varat kļūt par eņģeli, kas viņam palīdz atrast viņa Glābēju. Bet varbūt kāds no jauniešiem būs jūsu eņģelis. Dievs saka, ka arī tā var notikt: „Neaizmirstiet viesmīlību! Jo daži ar to, pašiem nezinot, savos namos ir uzņēmuši eņģeļus!” (Ebr. 13:2)

Ja vien sirdsapziņa un ticība jums ļauj būt viesmīlīgiem, šeit var atrast pieteikuma anketu:
http://www.taizeriga.lv/viesģimenēm.html
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger Comment
    Facebook Comment

2 komentāri :

  1. Iespēja ir! Viesģimenes tiek meklētas līdz pat pasākuma sākumam. Paldies, Aidi, par šo rakstu!
    Tikai par to vannu: vai Jūs tur tiešām gulējāt (kā gultā), vai arī tas bija atpūtas moments? :)

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Tas bija atpūtas moments :) Bet jauks. Jā, secinu, ka diemžēl latvieši ir tik kūtri atsaukties. Ļoti ceru, ka līdz Jaunajam gadam arī mēs spēsim parādīt mīlestību.

      Dzēst