Manas nebaltās dienas

Annas Zaķes autobiogrāfija (2.turpinājums) 

Nebija jau tā, ka manas bērnības dienas bija vienmēr laimīgas. Nāca arī klizmas, bēdas un slimības. Tas viss pieder pie bērnības. Reiz, biju apmēram sešu gadiņu vecumā, kā jau parasti diezgan draiskulīga būdama, skrēju pa dārzu, un pēkšņi kaut kā aizķērās kājiņa, kritu tieši uz apakmeņotām puķu dobēm virsū. Ai, kādas sāpes un asaras! Bet, kad no kritiena piecēlos, visa seja un rokas bija ar asinīm. Kas tas ir, kas noticis?! Nezinu, bet briesmas bija lielas, un es skrēju uz istabu pie mammas. Zinu gan, viņa teiks, kāpēc skrēji? Bet lai, asinis tā nāk un viss tik sarkans. Es pakāpjos pie spoguļa - mana piere pušu. Atvērusies kā liela starpa. Saķēru savu pieri un meklēju mammu, bet mamma neatrada par vajadzīgu bārties vai pārmest manu skriešanu, bet ķērās pie ārstēšanas. Ārsta mums tuvumā nebija ,un tā, kā mamma prata, tā saārstēja manu dziļo pušumu pierē. Tās reizes kritiena rēta ir vēl šodien, savā vecumā redzu to savā pierē, un tā manu grumboto pieri dara vēl grumbāku, vēl vecāku, bet lai dara, jo šādi jaunības grēki visu mūžu jānes.

Draiskulīga jau es biju, ko lai dara?! Mamma vienmēr teica: “Ko lai es ar Tevi daru, Anniņ, ka tu vienmēr tāda aušīga? Paskaties kā Ella, tā nekad man nedara ne bēdas, ne kaunu ar savām nerātnībām, bet tu vienmēr!” Bet ko lai daru, ka man gribas skriet, man gribas lēkāt un draiskoties? Ella bija par mani par diviem gadiem vecāka, varbūt tāpēc prātīgāka? Nē, tas bija viņas raksturā, tā mierīgi un prātīgi, ne tā kā man. Mēs abi ar Frici bijām vienādi un tāpēc abi bieži vien izdarījām muļķības.

Nākošais negadījums. Vakars. Lampa deg. Istabā gaiši, silti un patīkami. Mamma strādā turpat, ada un šuj, un es, man atļāva pavārtīties pa gultu, jo tūliņ arī iesim gulēt. Bet vai es tā mierīgi varu pavārtīties?! Nē, man kājas pa gaisu, un es vicinos un plivinos kā putns, un, atceros: viens neveiksmīgs kājas vicinājums un blaukt! Man uz galvas uzkrīt viena šujmašīnas mašīnas daļa (tas ir tur, kur spoli uzliek). Liela dzelzs daļa un atkal pierē. Nē, ne tieši pierē, bet uzacs pušu, un atkal asinis un atkal rēta, un atkal skaistuma bojājums! Kas es būšu par meiteni?! Mamma saka: “Tevi neviens puika negribēs tādu rētainu, tādu sadauzītu!” Nu ko varēs darīt, ja negribēs?! Es jau pati arī sevi negribu un sāku allaž skatīties spogulī, cik es nesmuka, ka man jau divas rētas sejā. Bet ko lai daru? Apņēmos, ka uz priekšu būšu uzmanīgāka.

Visā manā jaunībā arī šī rēta man derdzās, un bieži es pašķidro uzacs spalvu starpiņu sagrūdu kopā, lai  neredzas mani defekti, bet es neticu, vai tas man ko ir maitājis manā glītumā, jo jaunība jau pati par sevi ir skaista un mīlējama, un vecumā, tad vairs neko nevajag, kas nu ir, tas ir. Manu sejas rētu dēļ mani bērni un arī papucis mani tāpat mīlē, it kā man nebūtu neviena defekta sejā.

Trešais defekts atkal sejā bija mana mīļā drauga Osmaņa kampiens. Proti, es ielīdu pie viņa būdā un neļāvu viņam gulēt. Un, lai gan miermīlīgs kustonis būdams, tomēr viņam saderdzās, ka es viņam nelieku mieru, neļauju gulēt, un viņš man gan kā pa jokam, bet tomēr iekampa! Liekas, tieši degunā, bet nē, zem deguna lūpā, virslūpā. Nu mēs no mammas dabūjām pērienu abi divi – viņš, ka, mans draugs būdams, tomēr kodis, bet man par to, kāpēc es sunim uzbāžos un nedodu  mieru! Lūpa gan sadzija, bet maza rētiņa palika.

(turpinājums sekos)