Mazie ērglēni

Annas Zaķes autobiogrāfija (1.turpinājums) 

Alberta Kvieša tēva muižu sauca “Ērgļi”. Tādēļ arī dabīgi, ka mūsu mazo saimniecību, kas bija ietilpināta viņa muižas laukos un kas sastāvēja tikai no 6 pūrvietām aramzemes un ābeļdārza, sauca par mazajiem “Ērglēniem”. Toreiz nākamais prezidents bija jauneklis – students, kas brīvdienās atbrauca pie vecākiem un paplivinājās ar savu studenta greznumu. “Mazie Ērglēni” bija vienstāvu mājiņa ar četrām istabām apakšā un divām bēniņos. Cieši gar durvīm gāja lauku ceļš, kas bieži bija mans rotaļu ceļš, kurā ierīkoju sliedes un vilcienus, tuneļus, ejas, jo ceļš bija no smiltīm. Uz ceļa samērā maz brauca, ka man bija labi izmantojams. Un, kad bija salijis slapjš, tad uz šī ceļa man bija upes un jūras, pa kurām es gan braucu ar laivām, bet vairāk mīcījos ar savām kājelēm, iedomājoties, ka tur ir tik ļoti dziļš un ka tur lieli ūdeņi un lieli plašumi.

Ābeļdārzs, sastāvošs no laikam sešām labām ābelēm, priekš manis bija liels dārzs, jo brāļi to iztaisīja skaistu. Pa vidu gāja plata, grantēta taka, un celiņam gar malām bija puķes. Un gabaliņu tālāk lapene, t.i. apstādīts laukumiņš un vidū galds ar riņķī soliem, ko ziemā visu savāc iekšā. Tur mēs vasarās pavadījām jaukus brīžus: gan gājām dārzā pusdienot, gan lasījām grāmatas, gan spēlējāmies. Aiz ābeļdārza brālis Roberts, būdams dārznieks, iztaisīja dārzniecību: audzēja gan puķu dēstus, gan citus stādus pavasaros, bet vēlāk šī mazā dārzniecība ziedēt ziedēja, un arī man tur atļāva kādas maziņas dobītes, lai es vingrinātos praktiskās saimniecības lietās. Tad es tur sēju un stādīju.

Ceļa pusē mājiņai bija atkal jauks dārziņš, kas bija apaudzināts ar dzīvžogu – četrkantains, vidū apaļa puķu dome, bet apaļajai apkārt kantainas, šauras dobes, bet viss vienos ziedos. Tās bija ļoti skaistas dobes – manā toreizējā saprašanā tā bija īsta siltumnīca, kur aiz lielajiem flokšiem, zilajām kurpītēm un citām lielaudzēm es varēju dažu labu reizi slēpties.

Ceļa pusē bija mājiņai lielas divviru durvis, un pa tām gāja veikalā. Tā kā brālis Roberts bija slims ar reimatismu un sirdi, viņš nevarēja nekādus smagus darbus strādāt, tādēļ viņam iekārtoja veikaliņu, ar ko viņš nodarbojās. Tātad viņš bija veikalnieks un dārznieks, bet pie dārzniecības bija viņa sirds. Viņš mīlēja dabu, ziedus, puķes un mīlēja visu skaisto un jūtīgo. Un viņam visu piedeva, jo viņš kā jau slims bija arī dažkārt liels īpatnis, tāds, kāds mēs nebijām neviens. Braukt vai tālākus ceļus iet viņš nevarēja sāpošās sirds dēļ, tāpēc veikalam preces vajadzēja pagādāt mammai. Un mamma bieži brauca uz 40 km attālo Jelgavu pēc precēm. Tie viņai esot bijuši grūti braucieni, jo vienā dienā ar zirgu nevar izbraukāt 80 km un pārvest pilnu vezumu. Tādēļ viņa parasti izbrauca vakarā un pa nakti aizbrauca, un otrā naktī mājās. Ceļi kā tādi bija skaisti: caur mežiem kilometru kilometriem, bet arī bijājami sievietei un vienai. Par laupītājiem nu tā nedzirdējās toreiz, bet vēlāk šajos mežos bija īsti laupītāju mitekļi. Bet mammai šajā laikā bija jācīnās ar spoku valodām. Jā, un arī spoku skatiem, un bieži viņa šo un to interesantu redzējusi, ko nekādi nevar izskaidrot tā normāli, bet kas tur bija?! Vai tiešām velnu gari?

Kad es augu lielāka, arī man reiz nācās sastapties ar šādu neizprotamu garu. Kas viņš bija?! Man vēl tagad stāv acīs, kāds tas izskatījās jocīgs: galva ir, bet sejas nav; rumpis ir, bet kāju nav un tomēr kustās pa ceļa vidu mums pretī (es ar draudzeni nācu no skolas dienas laikā), un kamēr es paskatījos uz savu draudzeni, vai viņa arī redz to pašu, tikmēr spoks nozuda. Mēs, dūšīgas būdamas, skrējām abas skatīties, kur viņš būtu palicis, un izmeklējām ceļu un krūmus, katru papardes puduri, jo tas bija mežā, bet ne vēsts no neviena. Nu mums abām sametās bail, un mēs sākām skriet. Viņa, par mani daudz lielāka būdama, aizskrien man lielu gabalu priekšā, bet es tā skrienu, kas man vairs nav elpas, kamēr tiekam no meža ārā, un līdz mājām vairs tikko kājas varēju pavilkt. Aizelsdamās stāstu ko redzējusi, kā gāja, kā skrēju, bet mans īpatnais brālis Roberts tikai izsmēja manu lielo pārdzīvojumu.

Jā, un tā arī no manas mammas šie ceļa gabali ar zirgu braukt uz Jelgavu prasījuši lielu uzņēmību, drosmi, un parasti tas notika naktīs, kad viņa brauca, jo dienā vajadzēja iepirkties un no pilsētas izbraukt. Mūsu papus nekad nebija mājās, jo viņš bija mūrnieks, būvju uzņēmējs un vienmēr visu nedēļu bija prom darbā. Tikai pārradās sestdienas vakaros.

Mūsu papus ar mammu bija abi ļoti dievbijīgi. Un savā luterticībā darīja visu, ko spēja, un arī mūs, bērnus, audzināja lielā paklausībā un dievbijībā. Svētdienas rītos mums neatļāva pa gultām vārtīties, bet visi laikā augšā, visi laikā pie apklāta, balta galda, kur saliktas grāmatas, gan dziesmu, gan lūgšanu grāmatas. Tad dziedājām kādu dziesmu, tad papus lasīja no lūgšanu grāmatas, un atkal dziedājām un beidzot tēvreize. Tā skaitījās diena iesākta, un mēs varējām dabūt brokastis. Mēs visi bijām liela saime: papus un mamma, trīs mani brāļi- Roberts, Rūdolfs un Fricis-, un mēs – četras māsas, Elza, Emma, Ella un es Anniņa -, un kā desmitais vēl bija Elzas vīrs Atis, jo viņa vienīgā bija precējusies toreiz. Reti liela saime!

Svētdienas bija tās skaistākās nedēļā. Kāpēc? Ne jau tāpēc vien, ka tad mamma nedzina nekur darbiņos, ne ravēt, ne cūkām lapas sķīt, ne govi ganīt - nē, bet tad bija mūzikas stundas. Papus ar brāļiem un arī Emma bija lieli muzikanti. Papus no jaunības veikli spēlēja vijoli. Atceros, man liekas, viņš brīnišķīgi spēlēja, ātri un izskatīgi. Bet tā kā Emma gribēja vijoli spēlēt, tad papus ļāva viņai savu vijoli “mocīt”, bet pats izgatavoja sev ko līdzīgu vijolei, bet lielāku un to nosauca par “bulli”. Tas skanēja tā rupji, domāts kā čells. Rūdolfs spēlēja korneti un labi spēlēja, jo viņš aizgāja uz karadienestu tāpēc, lai varētu mācīties kara orķestrī spēlēt korneti. Un tā viņš mūs visus priecināja ar savu spēli, jo viņš vēl uzlika taurei zurdīni, t.i. iebāza tādu speciālu daiktu taures platajā galā, un tad tā skanēja klusi un mīlīgi. Bet, kad gribēja svētdienās, lai arī kaimiņi dzird tauri, tad izgāja dārzā un izpūta veselu sēriju dažādu gabalu. Un kā tagad atceros, starp tiem bija “Amūras viļņi” un kādi vēl sērīgi vecie valši.

Jā, un tālāk: Roberts arī spēlēja vijoli, Fricis ukarīnu, fleiti un mutes ermoņiku, un tā par visiem kopā bija īsts ansamblis. Elza, mamma un mēs mazie nespēlējām neko. Mammai ļoti bija patikušas no jaunības klavieres. Viņai būtu bijusi izdevība tikt toreiz viņas jaunībā pie spēlēšanas, jo viņa vairākus gadus strādāja skolā kā rokdarbu pasniedzēja un tur arī bijušas klavieres. Bet mammai bērnībā bija nomalti labās rokas četri pirksti, un līdz ar to pirksti bija saīsināti, tāpēc klavieres vairs nebija ko cerēt mācīties. Tāpēc viņa vēlākos gados ļoti gribēja, lai es mācos klavieres, un viņa labprāt klausījās un atcerējās savu jaunību.

Elza bija dūšīga dziedātāja. Oh, kādas gan viņa mācēja dziesmas! Un visas no galvas! Visas tautas dziesmas un humora dziesmas. Roberts ļoti mīlēja mūziku. Viņa spēlēšana bija lēna, jo visa viņa kustības bija lēnas. Viņš bija sapņotājs. Viņš komponēja, viņš dzejoja, viņš mīlēja mācīties, kaut vai veco ebreju rakstu, un vēlāk es arī izlūdzos, lai viņš mani pamāca šajā rakstā. Cik tas bija interesanti! Burti jau visi ļoti jocīgi un pie tam jālasa ne kā parasti, bet no labās uz kreiso pusi un tāpat arī jāraksta. Es tā biju iejūsmināta par to un atceros, ka rakstīju stundām ilgi.

Atkal es aizgāju sānis, jo gribēju stāstīt par Robertu un ne par sevi šoreiz. Roberts mīlēja mūziku un tāpēc arī uzņēmās būt par diriģentu korim. Un tā pie mums, mazajos Ērglēnos, nāca svētdienu pusdienās visi apkārtnes jaunieši uz sadziedāšanu. Cik skaistas man bija šīs svētdienas! Tāda publika, tāds raibums, dziesmas, joki un arī jautrība bez gala. Dziedāja, t.i. mācījās priekš baznīcas dziesmas un tad svētkos tās dziedāja kā koncertu baznīcā. Un cik atceros, grūtas dziesmas, piemēram, “Un ja uz Betlēmi es ietu”, to tik tagad es saprotu, cik smaga tā bijusi dziesma. Bet mani arī pieņēma pie kora. Pacēla mani uz krēsla, lai būtu lielajiem līdzīgāka, un es drīkstēju dziedāt līdzi. Visi mani pieņēma, jo biju taču māsa pašam diriģentam, un tā es varēju maisīties visiem lielajiem visā omulībā līdzi. Šie jaunieši bija visi tādi, kas negāja, kā daudzi, uz ballēm, jokiem, teātriem, bet tie bija labas sabiedrības mīļotāji un mūzikas un dziesmu draugi.

Istabas mums bija plašas, un tāpēc arī pie mums jutās labi. Atceros lielās griestu lampas, lai gan petrolejas lampas, bet tik gaišas kā dienā, un lieli logi un gardieņi. Tā jau parasti uz laukiem nebija, bet mamma, kā jau kādreiz pie kungiem dzīvodama, bija arī kungu labās priekšzīmes ņēmusi vērā, un tāpēc pie mums izskatījās labi un arī visi jutās labi, ne tā kā laukos. Vienkāršie kaimiņi laucinieku gaumē, tie mūs turēja ne par sev līdzīgiem, bet kā “kungus”, tāpēc ka nebijām nolempējušies laucinieki. Bet, protams, kungi mūs atkal par tādiem neturēja, jo tomēr bijām tikai vienkārši strādnieki, tikai neļāvāmies sev strādnieku dubļainajiem ūdeņiem mutē smelties, bet turējāmies uz virsu. Centāmies pēc skaistuma, pēc mākslas, ko jau īstiem lauciniekiem nekad nav vaļas piekopt.

Bet, kad aizgāju uz “Ērgļu” muižu, jo labprāt vecākā Kvieša kundze mani, Anniņu, uzaicināja pie sevis, tad es jutos tik bijīgi un sveši! Tur bija lielas, krēslainas istabas, logi ar gardieņiem gan, bet vēl aizauguši ar vīnogulājiem, un tas radīja tādu smagu sajūtu. Kvieša kundze mani tad vienmēr cienāja ar kaut ko gardu, un es domāju, ak, cik labi gan bagātiem! Viņu milzīgais augļu dārzs izdeva dažādus augļus: lielas, dzeltenas ķiršu ogas, kārdinošas plūmes, bumbierus, un atkal man bija jādomā, cik labi ir bagātam! Un es apskaudu viņu vienīgo dēlu Albertu un domāju, ka tas gan var laimē peldēt! Bet vai tā bija, kas to zina?

Viņu dārzs bija izkopts pēc parka stila, ar takām un grāvjiem, un pāri grāvjiem margoti tiltiņi, un tas viss man šķita tik fantastiski skaisti, un es iztēlojos, ka esmu kādā lielā pilī un staigāju koku paēnās, un baudu kungu dzīvi. Bet, kad pārnācu mājās, centos šo kungu “laimi”, šo kungu dzīvi izvest savās rotaļās, un atkal mans vecais ceļš, kas gāja garām mūsu mazajiem Ērglīšiem, bija mana pils, un ar pili dārzi un ceļi, un celiņi, un tekas, un grāvji, es dzīvoju pa sapņiem. Tādas ir bērna jūtas par īsto dzīvi.

(turpinājums sekos)