Slimības un nāve

Annas Zaķes autobiogrāfija (3.turpinājums) 

Lai gan šo atstāstu arī varētu pievienot pie nebaltām dienām, bet tā kā tas neattiecas uz mani vien, tad rakstu atsevišķu daļu. Mums trim, kas bijām mazākie, uzbruka slimība pašā pavasarī, kad laiks tik skaists, silts un saulains! Bet mums jāguļ slimiem. Fricis droši vien šo slimību pārnesa no skolas - šarlaks. Senāk tā bija bīstamākā slimība, jo nebija vēl tādas pretpotes bērniem paredzētas, un, ja šarlaks bija, tad varēja rēķināties arī ar nāvi. Bet Fricis, dūšīgāks un vecāks būdams, šo slimību izgulēja ātri un viegli, taču mēs ar māsiņu Elliņu slimojām ļoti grūti un ilgi. Atceros kā tagad, bija grūti un sāpēja, un iekšā dega kā ugunīs. Bet tad man viss ļaunums sametās augonī kaklā, aiz auss un tur dega un sāpēja šausmīgi. Lai gan man likās ļoti briesmīga tā slimība, bet mani debesu Tēvs atveseļoja, un tas notika caur šo augoni, kad viss ļaunums apvienojās vienā vietā. Kad tas pārtrūka un iztecēja, es paliku vesela. Bet mana jaukā māsiņa, ko mamma mīlēja vairāk nekā mani, tāpēc ka viņa bija labāka, klusāka, dievbijīgāka nekā es, viņai bija jānomirst...

Slimība nekā citādi neizpaudās, bet viss ļaunums sagāja galvā, un galvu sāka vilkt krampji, bet mammai bija jāskatās, kā bērnam jāmokās, un palīdzēt nekā nevar. Elliņa bija sacījusi: “Lai man būtu cik grūti, ka tik man nebūtu jāmirst!” Un tomēr viņai bija jāmirst. Protams, man tūliņ neko neteica, lai neuztrauktu, bet es jau sapratu no mammas lielās raudāšanas, ka kaut kas nav labi. Mamma tā brēca, tā brēca, pilnīgi kā ārprātā. Papus, kā jau parasti, nebija bijis mājās, bet darbā, un, kad māsiņa nomirusi, tad mammai bijis jāiet papam paziņot bēdu vēsts. Viņa gājusi gan, bet pēkšņi atģidusies, ka neiet vis uz to mājas pusi, kur vajadzētu, bet aizgājusi uz mežu. Pati bija apstājusies un brīnījusies, kur ir, kas ir un kāpēc viņa mežā. Tā iet mātes sirdij lielās bēdās. Nav vairs saprašanas, kas notiek.

Māsiņu ielika pagrabā. Es biju slima, man viņu nerādīja, un tā es nezinu, kāda mana māsiņa izskatījās nāvē, bet, dzīva būdama, viņa bija smuka. Galvenais, viņai vienīgajai bija mammas gaiši dzeltenie mati, gaiši, gaiši kā vasaras sapnītis un zilas acis, un papus tumšās acu skropstas un uzacis, un pati balta kā biezpiena kunkulītis. Tā jau teica, ka esot skaista meitene. Un mamma teica: “Arī Dievam patīk skaistākais bērns, un Viņš to paņem.” Viņu ticība secināja, ka noteikti pēc nāves šis skaistais bērns ir pie debesu eņģeļiem, jau tāpēc vien, ka viņa bija tik laba un tik dievbijīga. Jā, un tomēr, kaut arī pie Dieva, un tomēr žēl, ka nomirst.

Māsiņu paglabāja bez manis. Man vēl bija jāslimo. Vēlāk, ejot uz baznīcu, mamma iepazīstināja mani ar viņas kapiņu kapsētā pie baznīcas. Mēs bieži ar mammu gājām uz baznīcu un uz kapiem. Un man bija ļoti savādi, kad man bija jāiedomājas, ka zem šīs smilšu kaudzītes ir mana māsiņa. Nesu viņai visādas puķītes un ziediņus, domādama, ka taču viņa vēl tos redz un priecājas. Atceros, kapos bija tik klusi un tik jauki. Dziedāja putni, smaržoja ziedi, šūpojās lielie koki, un baznīca kapu vidū stāvēja miera pilna kā ķēniņiene pasakās, uz uzkalniņa augstāk pacēlusies pār visiem. Bet, kad baznīcā ducināja ērģeles, tad man tapa tā baigi- gan smuki, bet vairāk baigi.

Tagad tik es saprotu, kā tas būs un varbūt kāpēc māsiņai vajadzēja mirt. Es saprotu, ka mamma kā adventiste tiks reiz modināta no nāves miega, tad arī viņai tiks dota viņas meitiņa Elliņa, kas arī mīlēja Dievu ar savu mazo sirsniņu un darīja to labāko. Varbūt viņa, liela uzaugusi, nebūtu varējusi saprast un pieņemt Dieva patiesību tāpat kā vecākā māsa Elza. Kas to zina?! Un Elza nomira bez Dieva un bez atzīšanas, un sacīja, ja viņu biedināja par kādreizējo sodu, kas būs jācieš: kā jau visi degs, tā es arī tāpat sadegšu, un kas tur liels?!

Mūsu mājās bieži tika runāts par Dievu, par debesīm, par Dieva Dēlu, kas reiz staigājis pa zemes virsu, un par Viņa nāvi. Es nevarēju saprast, cik briesmīgi gan ir cilvēki, ka viņi sita krustā Jēzu. Un tad es vēlējos, ak, kaut es būtu dzīvojusi tajā laikā, kad Jēzus staigāja pa zemi. Kā es tad Viņu mīlētu, kā staigātu Viņam līdzi un cik tad būtu labi, un kā Viņš, mīļais Jēzus, arī mani mīlētu, mani uzskatītu un man neļautu slimot, un man nebūtu jācieš! Arī māsiņa nebūtu mirusi, vai arī varbūt Viņš to būtu uzmodinājis. Tā daudz un dažādi es domāju par Jēzu, un man likās, ka es Viņu tā mīlēju.

Mana mazā galviņa prātoja, bet jāpateicas Dievam un vecākiem, kas jau no mazotnes ir mums dēstījuši sirdīs mīlestību uz Dievu un taisnības un patiesības izpratni, un, izaugusi liela, es pati varēju izšķirties, pa kuru ceļu iet. Jo Jēzu jau es mīlēju no bērnības un ticu, Viņš mani pie sevis ir vilcis arī no bērnības un tā nesis un mīlējis, un tā sargājis, kā Tēvs savu mazulīti. Ja es tagad kādreiz mēģinu saskaitīt, cik bieži Viņš mani no nāves ir glābis, tad ir grūti to saskaitīt, jo Tēvs ir vienmēr bijis pie manis un nav ļāvis man bojā aiziet.

(turpinājums sekos)