Atkal slimības

Annas Zaķes autobiogrāfija (5.turpinājums) 

Apmēram pēc gada pēc māsiņas nāves es atkal grūti saslimu ar difteriju. Atceros, cik strauji kāpa temperatūra un kāds radās briesmīgs, rejošs klepus, un kā strauji rāva rīkli ciet. Mammai mīļas kaimiņu tantes teica, ka meitenei ir tā saucamais “krupis” un ka vajag dot krupi iekšā dzert. Mamma tajās bailēs, ka meitēns var būt ātri pagalam, devās un meklēja pagrabā krupi. Atrada, izcepa, saberza un deva man tādu pulveri dzert. Es jau dzēru arī, jokoties nenāca prātā, un es jau nezināju, kas tas par pulverīti. Bet izrādījās, ka arī tas nelīdz.

Bija jau nokavēts, likās, ka nāve nav vairs tālu. Es esot bijusi gluži pie nesamaņas, kad ātri, ātri izlūguši ātrskrējēju zirgu no Kviešu kungiem, un kamēr ar visu ātrumu vēl 18 km nobrauca, tikmēr es esot bijusi bez samaņas un kā manekens ienesta pie ārsta. Ļaudis ar bijību griezuši ceļu, lai mamma ar savu bērnu pirmā pie ārsta iet, kaut arī citi sacījuši, ko nu vairs nest apgrūtināt dakteri – nāvei taču zāļu nav. Bet mamma tik tālu ar steigu atskrējusi, zirgs putās sadzīts, tad vēl kavēties neies, ja ļaudis laiž. Dakteris ieraudzījis ātri, ātri devis potes vienu pēc otras ar mazu starplaiku. Trīs potes no vietas un brīnumi! Meitene jau pie trešās potes attaisa acis un saka uz dakteri, lai nenopilina ar slapjumu manu jauno kleitu. Un pēc brīža ceļos sēdus un prasu ēst. Mamma domā, ka tas nu vēl pēdējā nāves agonijā, ka grib ieēst. Viņa iziet, veikalā nopērk kādu kārumu, lai nu ēd un mirst. Bet nemirst. Potes ir bijušas tik iedarbīgas, ka mani izcēla no miroņiem vienas stundas laikā. Vai tas nebija pašu debesu brīnums, ka mironīti ienesa pie ārsta un sēdošu, runājošu iznesa? Sēdāmies ratos un braucām mājās. Kaut gan mamma vēl joprojām neesot varējusi saprast, ka tā ir īstenība, ka es nemiršu, domājusi, ka visa mana čalošana esot vēl pirmsnāves ieguvums.

Bet mēs braucām, un man tā patika smukais zirgs, kas nav tāds lēns un tūļīgs kā mūsu zirgs, bet kam galva kā kara zirgam gaisā vien un kas skrien sprauslodams bez skubināšanas. Skaists bija zirgs un skaists viņa iejūgs ar sudrabotiem apkalumiem un ādas grožiem, slaidu ādas pātadziņu. Un es negribu mammai sēdēt klēpī un prasu, lai man ļauj pašai sēdēt mīkstajos ādas ratos ar atsperēm un ar ādu pārvilktu ratu. Mamma atļauj arī, un tā mēs pārbraucam mājās veselas un priecīgas. Mamma tik gaida, kad nu miršu, bet es nemirstu. Tā Dievs mani žēloja atkal. Tā esot bijusi trešā reize, kad es bijusi no nāves tikai par mata platumu. Bet Dievs nebija man lēmis nāvi, bet dzīvību.

Kad Ellas vairs nebija, es biju mammas vienīgā draudzene. Vai vakars vai rīts, bet mēs bijām vienmēr abas kopā. Papus jau tikai reizi nedēļā bija mājās, un tāpēc Dievs redzēja, ka mammai vienai dzīvē būs pārāk smagi, jo Elzai bija vīrs un Emma pa skolām, un puikas ir puikas, bet aizpildīju mammucīša visus robus. Nu jau augu arī lielāka un saprātīgāka. No tā skaistā veselības brauciena sāku mīlēt zirgus, un mamma man atļāva un dažreiz arī pati mani uzcēla mūsu Brūnim mugurā, un es drīkstēju jāt. Kāda nu tā jāšana, bet tomēr zirgam mugurā turējos kā ērce! Mācījos jāt arvien labāk, un reiz pati uz savu roku ievedu zirgu grāvī un rāpos viņam mugurā. Viņš, mierīgs lopiņš būdams, arī nesvieda mani nost un ļāva man ķēmoties ar sevi. Tā es, ar lielām pūlēm viņam mugurā tikusi, gribēju kaut kur vairāk jāt, bet viņš tikai mierīgi nesa mani uz māju.

Kad augu lielāka, mācījos labāk zirgam mugurā tikt un arī zirgu vadīt. Bet reiz zirgs uz mani apskaitās, kad es neļāvu viņam sevi uz māju nest, bet griezu tālāk. Viņš sāka skriet, apskaities un ar auļiem, ar lēkšiem, pāri grāvim un uz mežu pusi prom. Tad gan uztraucos un savās bailēs ieķēros zirgam krēpēs, turējos kā ērce. Bail bija, jā, bet skaists arī bija šis jājiens! Tā uz augšu un uz zemi, uz augšu un uz zemi – kā šūpolēs. Ak, kā tas man patika, ka, par to domājot tagad, es vēl atceros, cik priecīgi man bija ap sirdi.

Arī vēl vēlākos gados es reiz baudīju tādu skaistumu, ka dabūju jāt ar zirgu, uz sedliem sēžot. O, tas ir pavisam kas citādi. Tur jau nav vairs jākratās kā čigānam uz zirga muguras, bet var justies kā “mājās”. Sēdi un līgojies. Iespied zirgam piesi sānā, un viņš jož ko prot. Tie bija bērnības jaukie brīži, kuru, protams, nav bijis daudz, bet kuri kā bērnam ir darījuši lielus priekus, atmiņas, jo bijuši kā lieli pārdzīvojumi.

Bet manam mīļajam brālītim Fricim reiz negāja tik jauki ar jāšanu. Kā zirgs leca pāri grāvim, tā puika nokrita nost no zirga muguras kūleniski un iznākumā lauza roku. Ilgi bija jāstaigā ar iešinotu roku.

Tie bija tie jaukie brīži, bet bija brīži, ko es toreiz saucu par nejaukiem, proti, vakaros man vajadzēja ganīt govi. Ne garā ķēdē un pavadāt pa grāvmalēm, lai viņa būtu pilnīgi pieēdusies, ka vēders ir ar kalnu un nav vairs nekādu tukšumu. Šie brīži man bija kā parūgta drape uz vakariem. Man bija garlaicīgi turēt mierīgi govs ķēdi un mēmi vērot, kā govs met mēli ap zāli un tad ierauj to mutē. Savā ziņā bija jau arī šis vērojums interesants, jo govij tik veikla mēle un tik veikli viņai plūcās pilnas mutes, pilni žokļi, un vēdera tukšumi ātri pildījās pilni. Tā mamma jau no pašas bērnības radināja mūs, bērnus, pie darba un katru pie sava uzdevuma. Tā kā Fricim bija vasarās jāiet citur ganos, tad mans pienākums bija šo mūsu govi ganīt mājās, bet arī jau tikai vakarā.

Dienās mamma arī atļāva man prieka brīžus un aizlaida mani pie kaimiņu ganiem. Kaimiņos bija milzīgas mājas, un tur bija daudz liellopu, apmēram 30 liellopi. Tur ganes bija jau īstas pusaudzes meitenes, kas var palīdzēt visādi. Un man ar šīm meitenēm tad bija liela draudzība. Mēs dzīvojāmies pa grāvi, taisījām pilis un žogus, mājas un sētas, pašas savas saimniecības, kurās nekā netrūka. Kad auga kartupeļu lauki, tad bija vēl omulīgāk, jo mēs ielīdām kartupeļu lakstos, tie mūs aizsedza, un tur bija mīkstāka zeme nekā grāvī. Tur mūsu pilis, skaistuma dārzi izdevās labāki, un mums stundas aizskrēja nemanot. Bieži vien es aizmirsu, ka mamma bija noteikusi laiku, ka drīz jāiet mājās. Savās sajūsmās mēs tā bijām aizņemtas, ka aizmirsām visu pasauli ap mums. Bet, kad biju daudz noteiktajam laikam pārkāpusi, ar lielām bailēm gāju uz māju, jo zināju, ka tad, kad vārds nav turēts un noteikums aizmirsts, tad pēriens neizbēgams. Tādā veidā es bieži dabūju izjust pēriena sāpes un briesmas, un savā bērna prātā es domāju, ka briesmīgākas mammas nav virs zemes kā mana, ka viņa nesaprata bērna sajūsmas un priekus, bet vienmēr tikai noteikti prasīja darbu un solījumus, lai tos izpilda. Tikai vēlākā dzīvē sapratu, ka pamati, ko mamma un tā arī papus ir licis mūsu raksturā, ir bijuši tomēr ļoti labi un vajadzīgi. Vienmēr tikām audzināti pie darba, noteikti un precīzi, ne pa labi, ne pa kreisi, t.i. bez kādas izlocīšanās. Lai būtu darbs, darba izpilde un laba apziņa, ka esi visu darījis kā vajadzīgs. Kaut gan man tagad liekas, ka es savus bērnus tā nespiedu tik briesmīgi ar darbu, bet centos saprast, ka bērns mīl vairāk brīvību. Bērnam ir sava veida dzīve, un nevar tādus sausumus vien prasīt no bērna darbības; nevar kā darbu, tā arī rotāšanos noteikt ar normu un pēc noteiktiem pulksteņiem.

Es ļoti mīlēju savu mammu, varbūt reti kāds bērns tā var mīlēt savu māti, kā man tas bija. Kad augu lielāka, tad labāk izpratu mammas labo gribu mūsu audzināšanā un biju pateicīga, ka man patika dzīvē viss. Un nekad man nebija tā, kā kādreiz jauniešiem ir, ka nav ko darīt, ka nav intereses ne uz ko. Bet es biju pie darba radusi, un man nekas nebija par grūtu. Mammīti es centos visādi taupīt un no katra darba atsvabināt, kas man likās viņai par grūtu, un tā mēs bijām vēlāk īstas draudzenes, ne tikai māte ar meitu. Es ar viņu dalījos visos savos noslēpumos un sirds lietās, kā arī bēdās, un viņa arī. Šo savu mīlestību uz mammu es tagad, kad esmu izaudzinājusi sev meitu, daudzkārt arī saņemu atpakaļ. Mana meita arī mani ļoti mīl un arī grib man visādi izpalīdzēt, mani saprast un izturas pret mani tā silti, silti, kas iet līdz sirds dziļumiem. Mēs arī saprotamies kā viena sirds un viena dvēsele, tāpat kā es ar savu mammu. Tā tas ir: ko sēsi, to pļausi. Šis nav velti teikts vārds, jo tā tas tiešām ir.

Arī dēlus mamma centās saprast, centās viņiem palīdzēt, centās izprast viņu ilgas un vēlēšanās, centās arī, kad tie izgāja dzīvē, lai katram būtu ko iedot dzīvē līdzi, cik jau nu apstākļi ļāva. Pat tāda lieta: dēli prasīja mammai arī par savām draudzenēm, ko mamma saka par viņām. Piemēram, Fricis, kas bija nodomājis precēties, bet nezināja, pie kādas meitenes nosvērties, viņš prasīja mammai, ko lai ņem. Viņš saka: “Mamma, es mīlu viņas visas trīs (divas Olgas un Zelma), bet kuru man vajadzētu precēt, to saki Tu!” Un mamma centās arī pareizi un lietišķi izspriest. Pazīdama visas trīs, viņa zināja arī spriest un ieteica vienu no Olgām, un to arī Fricis apprecēja. Mums abām ar mammu viņa bija patīkama un likās kārtīga visā darīšanā, un tāda viņa arī bija visā dzīvē. Tā ir tagadējā Spodras mamma. Patīkama un zolīda līdz vecumam. Tāpat arī Rūdolfs un Roberts prasīja, bet Rūdolfs neklausīja mammas padomam un precēja kā gribēja, kā iepatikās, un ne visai labi izdevās. Roberts būtu klausījis, bet meiča burtiski viņam uzbāzās un neatlaidās, un teica, ka ļoti mīl un bez viņa nedzīvos, tā gandrīz vai aiz žēluma apprecēja savu sievu. Protams, viņa nebija slikta. Bija ļoti laba sieva un sieviete. Bet ne mamma, ne papus negribēja, ka Roberts precētos, tāpēc ka viņš bija slimīgs, un dakteris teicis, ka precoties viņš ātri nomirs. Viņa slimā sirds neizturēs laulības pārdzīvojumus. Tā arī bija, labi neatceros, bet laikam laulībā nodzīvoja tikai četrus gadus, un, kad piedzima dēliņš, kad bija tikai pusgadu vecs, Roberts nomira. Šis dēliņš ir mums zināmais Artūrs Zīverts – no Zīverta adoptēts. Tā iet, ja klausa, un tā iet, ja neklausa.

Arī mani dēli tāpat kā meitas ir mani mīlējuši no bērnu dienām līdz šim. Arī esmu centusies viņus saprast un viņiem līdzi dzīvot, līdzi just un saprast viņu sirdis, kaut gan šīm izjūtām būtu tēvs tuvāks. Bet arī mēs esam sapratušies un ļoti ir gājis pie sirds, kad arī man dēli ir uzticējuši savas sirds lietas, tāpat kā mani brāļi manai mammai. Atceros, kad kādreiz klusās vakara stundās dēli pastāstīja savus noslēpumus klusi man vienai. Ak, cik tas bija mīļi un patīkami! Papucis kādreiz brīnījās par šo mūsu draudzību arī ar dēliem, bet arī priecājās man līdzi, ka mēs netikām turēti par svešiem, bet viņi mums dalīja līdzi savas sirdis. Bet, cik atceros, mēs arī ļāvām bērniem kā bērniem augt un lai ir priecīgi. Papus gan kādreiz “pārmācīja”, bet kā es vēlāk dzirdēju, tas esot bijis ne visai taisnīgi, un sirdī ilgi smeldzis rūgtums par to. Jā, bērni ir jāsaprot un jāsaprot vienmēr. Un, ja mēs, lielie, necentīsimies viņus saprast, tad viņi augs mūsu sirdīm sveši, un cik gan tas ir briesmīgi! Tagad, kad palieku veca un bieži jau slima, tad vienīgais, pie kā varu atspirgt, ir, ka vienmēr vēl mīlestība ir mūsu vidū. Papucis arī viņus mīl, un tiešām, pat vēl labāk varam saprasties nekā jaunībā. Cik tas ir skaisti!  Tik patīkami, ja tavs bērns, ko esi tā ar visām grūtībām audzinājis un mīlēdams to labāko tiem vēlējis, darījis, ja viņi ar mīlestību var noskūpstīt un atkal tā no sirds satiekoties parunāties. Cik tas jauki un pie sirds ejoši! Esmu priecīga par saviem bērniem, tāpat kā mana mamma bija priecīga par savu bērnu mīlestību.

(turpinājums sekos)