Lūgšanas grēks

Ļoti tuvs cilvēks man vakar aizrādīja, cik negodbijīgi draudzes organizētajās diskusijās es lūdzu Dievu. Skats esot nepieņemams, un kādi dedzīgi jaunkristītie tikai tāpēc vien nespēj diskusijām sekot līdzi.

Apjuku, jo lūgšanas laikā nebiju domājis par to, kā es izskatos no malas. Apņēmos paskatīties ierakstā. Skatījos, un pamazām raisījās atmiņas…

Es uzaugu ģimenē, kur Dievu mīlēja un godāja. Kā bērnu mani mācīja, ka lūgšanas laikā, uz ceļiem vai kājās stāvot, jābūt mierīgam un jāseko lūgšanai līdzi. Bet šīs garās pieaugušo lūgšanas! Manas domas vienmēr aizklīda tālu tālu, un kad beigās visi teica āmen, es, protams, arī teicu, bet zināju, ka mans āmen ir tikai ārēji, jo es nezināju, par ko ir lūgts. Un ja vēl bija lūgšanu ķēdes… Es kā bērns visādi mēģināju sevi piespiest lūgšanu laikā koncentrēties. Bet man gandrīz nekad neizdevās. Ja nu vienīgi pirmajā minūtē.

Kad pieaugu, nācās secināt, ka domu aizklīšana nav tikai bērnības grēks. Man gan vairs nesagādāja grūtības nostāvēt mierīgi. Bet kopīgo lūgšanu beigas joprojām gaidīju ar lielākām ilgām nekā to sākšanos. Tomēr tad, kad paliku ar Dievu divatā – tad gan reizēm lūgšanas izvērtās par krietni sirsnīgāku pasākumu. Jo bija situācijas, kad sirds bija pilna, un tad arī lūgšana vairs neietilpa pāris minūtēs. Tomēr es joprojām nesapratu, kā daži cilvēki var lūgt stundām, ko viņi dedzīgi stāstīja svētrunās vai rakstīja grāmatās (ja nu vienīgi varētu mēģināt tik neatlaidīgi pierunāt Dievu, kamēr Viņš padodas, jo vairs nespēj izturēt uzbāzīgo prasīšanu, kā Jēzus stāstītajā līdzībā).

Par to, cik ļoti man gribējās ar Dievu tuvākas attiecības, esmu jau savulaik rakstījis. Mana atklāsme, ka lūgšana var būt nevis monologs, bet dialogs, kardināli izmainīja visu manu dzīvi. Es apzinos – daudzi, kas mani nesaprot, uzskata, ka tā sākās mans atkrišanas ceļš, Bet es atklāju pilnīgi jaunu pieredzi, kura man ir nenovērtējama bagātība.

Es sāku ik rītu doties lūgšanās, lai ne tikai runātu (ko es aktīvi daru joprojām), bet arī klausītos. Un reizēm lūgšanas izvērtās patiešām garā piedzīvojumā. Bet laika gaitā man nācās atklāt vēl kaut ko.

Tad, kad es izgāju ārā lūgšanās (forma, kā es to darīju, bija dažāda – gan staigājot, gan reizēm zaļā zālītē pavadot laiku uz ceļiem, tā es esmu piedzīvojis un turpinu piedzīvot spēju īpaši atvērties Dievam), es varēju piedzīvot intīmu tuvību ar Tēvu. Bet ikdienas gaitās mana bērnības pieredze radīja problēmas. Es taču nevarēju sarunāties ar Dievu dažādās nepiemērotās vietās: aizvērt acis, noliekt galvu! No vienas puses, mani iedvesmoja Elenas Vaitas rakstītais, ka nav laika un vietas, kur ir nepiemēroti lūgt. No otras puses, es biju audzināts, ka ir taču jāizrāda Dievam godbijība!

Kad pirmajās reizēs (piedodiet par manu atklātību), tualetē sēžot vai stāvot, es sadzirdēju Dieva kluso klauvējienu pie manas sirds durvīm, es kautrējos Viņam atsaukties. Kur nu vēl nepiemērotāka vieta! Kad es vēlāk Viņam prasīju, kāpēc Viņš ar mani sāk runāt tādā vietā, Viņš atbildēja: „Tā ir vienīgā vieta, kur Tu apstājies un neesi vislaik aizņemts, tāpēc es varu beidzot noķert Tavu uzmanību…”

Es tālāk nestāstīšu visu savu lūgšanas pieredzes ceļu. Es tikai gribu pateikt, ka es joprojām mācos Dievam atvērties jebkur un jebkad, kad vien tas ir vajadzīgs vai iespējams. Es esmu izvēlējies ticēt, ka Viņš ir ar mani vienmēr. Viņš ir tad, kad es dievnama klusumā nometos ceļos Viņa priekšā, un Viņš ir tad, kad es kails sāpēs vārtos slimnīcā uz tualetes grīdas, jo man ir ļoti slikti, un es lūdzu Viņu, lai Viņš atved kādu māsiņu, kamēr vēl esmu pie apziņas. Viņš nav kaunējies ar māsiņas rokām man noslaucīt dibenu un samīļot, sakot, ka viss būs labi. Viņš ir klāt manos visintīmākajos brīžos, un es esmu izvēlējies noticēt, ka Viņš ir mans Tētis, mans vistuvākais, mans Draugs, ar kuru es varu dalīties itin visā.

Tas arī ietekmē manas lūgšanas. Ja kādi no jums esat piedauzījušies pie mana lūgšanas stila, piedodiet, lūdzu! Man godbijība nav ārēja forma. Man tā ir sirds stāvoklis. Jā, es apbrīnoju Dievu, un es Viņu dievinu (skan jocīgi, vai ne?). Tieši tāpēc, ka Viņš ir tik… vispusīgs? Ar Viņu var pasmieties, ar Viņu var parunāties, reizēm Viņš dod padomu un pamāca, reizēm, jā, norāj. Man patīk viss Viņā – Viņa nopietnība un Viņa humora izjūta, Viņa neaptveramā pazemība un tas, ka Viņš vienmēr man var veltīt savu uzmanību, lai arī kur un kāds es būtu. Es Viņu mīlu, un kā ar savu Draugu arī runāju. Jā, Viņš ir liels, Viņš ir Radītājs, Viņš ir Prezidents. Ir reizes, kad es citādi nevaru, kā vien kaut kur ceļos nokrist un ar Viņu runāt šādi, līdzīgi kā Jēzus Ģetzemanē nokrita ceļos un lūdza. Bet man Viņš ir arī mīļākais Tētis un Draugs, un reizēm vislabākais, kā ar Viņu sarunāties, ir kā Jēzum pie Lācara kapa, kad Viņš vienkārši paskatījās uz Debesīm un teica :Tēt, paldies, ka Tu mani uzklausīji. Es zināju, Tu vienmēr mani uzklausi…”