Mazo Ērglēnu dabas skaistumi

Annas Zaķes autobiogrāfija (4.turpinājums) 

Mazo Ērglēnu apkārtne bija ļoti skaista. Visapkārt bija daudz mežu. Pa kreisi uz dienvidiem bija skaista bērzu birze. Bērzi vien kā staltas dāmas baltos svārkos ar mīkstām, zaļām uzseģenēm plecos. Birzē auga dažādas ogas kārumniekiem un uz rudens pusi sēnes – bērzlapītes. Tur vienmēr bija ēna, tur vienmēr varēja atveldzēties, tur vienmēr bija maiga šalkoņa no mīkstajām bērzu lapām. Tur bija vēsi un jauki vasarā. Un uz vakariem bija lielie priežu sili, kas apņēma arī ziemeļus. Tur bija dažādas sēnes, kādas vien prāts varētu atcerēties un izdomāt. Rudeņos mēs bieži ar mammu gājām sēņot. Proti, tas notika no rītiem agri. Tad paņēmām lielus kartupeļu grozus, pat divus. Bet es jau nu divus nevarēju panest, tad man tikai vienu, bet mammai gan noteikti divi. Un ja mēs tur divas vai trīs stundas lasījām, tad grozi bija tik pilni, ka pat mamma tos nevarēja panest. Cik bagāts bija šis mežs! Paejot vairāk uz rītiem, tad tur bija daudz zemeņu. Skaistas, saldas un tik gardas, ka, liekas, mūžā es vairāk neesmu tik gardas ogas baudījusi kā tur. Paejot pavisam uz rītiem, bija dažādu lapu koku mežs, bet tajā auga visvisādas puķes. Sākot pavasarī ar pirmajām vējotnītēm, tur bija gan maijpuķītes, gan smaržīgās vijolītes, gan meža zirnīši, gan lielas, skaistas vizbulītes, gan purenes un maigās, baltās magones. Ja vien vaļas bija kādam no lielajiem nākt uz mežu, tad tie bija lielu lielie prieki, jo vienu mani negribēja laist uz mežu, un man arī mežā vienai bija tā bijīgi, jo tie nebija mazi meži, bet visi ļoti lieli.

Meži bija manas sajūsmas priekšmeti, sevišķi vasarās un svētdienās, kad sarunājāmies un visi gājām uz mežiem. Dažreiz gan tikai pastaigāties, jo lielie bija visu nedēļu strādājuši un negribēja citu, kā vien atpūsties, bet mums, bērniem, tas bija baudu skrējiens. Tur vietām bija augsti pakalni, vietām upe gāja cauri, un vajadzēja iet pāri laipai, un man bija tik bail, tik bail! Laipa šaura, viens vienkāršs dēlis, bet upe dziļa un melna, un laipa, ejot pāri, līgojās, straujie, melnie ūdeņi apakšā tik bijājami! Es jau laikam kā tāda stirniņa biju bailīga, un lielajiem dažreiz bija negals ar mani. Es raudāju, lai nes mani pāri šīm melnajām straumēm, un nesa jau arī. Lielie brāļi nebija skopi pāri nest. Kāpēc tur bija tieši jāiet? Nu tāpēc, ka gājām riekstot. Un rieksti taču bija tik gardi!

Citreiz atkal gājām zemenēs. Bet tās mamma gribēja, lai vairāk ielasītu un pārnestu mājās ievārīt vai arī tā ar saldu pienu, kā saka, – launagā. To nu bija ar lielu piespiešanos jāizdabū. Labi, norunājām, ka katrs savu trauciņu piepildīsim. Un tā nu lasām un lasām, gan vēderā, gan mutē. Pēkšņi pienāk Fricis un rāda: “Māsiņ, man jau trauciņš pilns!” Ak Tu brīnumu! Man tīri skaudība, ka viņam jau pilns. Bet, kad mamma to dabū dzirdēt, viņa netic un pavēl izbērt tauciņu, lai redzētu, vai viņš nemānās. Un tiešām, kā paraduši paklausīt, tā arī Fricis dara un, ak vai! Trauciņam virsū tikai kārtiņa zemeņu, bet apakšā viss piekapāts ar zāli un sūnām. Nekā, brālīt, ņem vien savas virsējās zemenītes un lasi vien tālāk zemenītes, kamēr pilns trauciņš! Tā mamma izprata lunkanā Friča viltībiņas. Viņš bija vienmēr un visur ļoti lunkans un izveicīgs. Piemēram, viņi abi ar Rūdolfu varēja kā riteņi ripināties plakaniski uz rokām un uz kājām un atkal un atkal, ka acis mums apžilba, bet viņiem ne galva, ne prāts neapreiba.

Reiz Rūdolfs strādādams varēja atļauties nopirkt velosipēdu. Toreiz tas bija liels retums. Ļoti retam, kam bija velosipēds. Cik jauki spīdēja jaunais divritenis, un cik stalti mans brālis prata braukt! Man arī dažu labu reizi iznāca pavizināties ar viņa riteni. Viņš uzsēdināja mani priekšā uz ragiem un brauca. Ak, tas likās kā pasakā, ka tā var skriet bez kājām! Bet nebija ilgi, kad Rūdolfam vienā zaļumballē riteni nozaga. Un atkal nekā! Pagāja visa vasara vienā meklēšanā. Beidzot, kad sāka rudzus pļaut, tad kaimiņi atrada to savā rudzu laukā noslēptu. Nu tas bija aprūsējis un nemaz vairs nebija smuks. Sprieda, ka laikam kāds skauģis, kas pats neprata braukt, bet žēl bija, ka puisi brauc, bija iemetis rudzu laukā, lai līst un sarūsē.

Rūdolfs bija visnebēdīgākais no visiem. Un viņam nopietnības daudz nerūpēja – vienīgi mūzika. Bet toties Fricis bija uz daudz un dažādām mākslām. Vasaru gan viņam bija jāiet ganos. Sprieda, ka puika, pa māju vien skriedams, tik nedarbus vien dara un tāpēc lai labāk palīdz nopelnīt sev skolai apģērbus, un, galvenais, lai mācās, ka dzīvē ir jāstrādā. Man jau gan bija žēl, ka viņam bija jāiet ganos, es paliku viena, bez drauga. Bet Fricis katru brīvu brītiņu mācēja izmatot mākslas mērķiem: viņš labprāt gleznoja. Kādi viņa darbiņi bija meistaru acīs, to es nezinu, bet man ļoti patika viņa glezniņas un skicītes. Tāpat arī vijoli viņš labi pārvaldīja un klarneti, fleiti un mazo pikolo (līdzīga fleitei). Daudzreiz pavasarī, kad bija jāar un jāecē mūsu nelielie lauciņi, tad viņš darīja tā: stundu vai pāris stundas paecēja un tad atstāja zirgu uz lauka, lai atpūšas, bet pats skrēja mājās pazīmēt vai pagleznot. Zirgs, lēns lopiņš būdams, snauzdams atpūtās un nemaz neņēma ļaunā, ka viņus tā atstāj. Protams, to tā drīkstēja darīt, kad papus nebija mājās. Papus jau ņēma bargi tās lietas ar zēniem. Bet mamma centās izprast arī bērnu iekšējās vēlēšanās un tieksmes, un visu labo atbalstīja. Bet papus bija ātri gatavs: no jostas siksna nost un nodod puikam, cik patīk. Kad nedarbi darīti, tad jau neko, sods jāsaņem. Piemēram, Fricim reiz sanāca tā, ka, nākdams no skolas un vēl ar kādiem puikām kopā, bija pagājuši zem tilta un izmēģinājuši, kā garšo papiross. Bet tas viss nāca papam ausīs. Papus noprasa: “Vai bija tā?” Jā, bija. Jo pie mums melošana nedrīkstēja notikt. “Nu ko, velc bikses nost un liecies man uz klēpja,” noskan pavēle, un puika izpildīja pavēli, lai gan bija jau liels, varbūt 14 gadi. Paps noraisa siksnu un nodod kārtīgi. Fricis, īsts vīrišķis būdams, neraud, bet es viņa vietā raudātu pilnā galvā, jo man tik žēl brālīša- viņam taču tā sāp! Jā, tā papus mīlēja darīt. Viņš bija solījies mammai, ka viņš audzinās puikas, bet mamma lai audzina meitenes, un viņš mūs, meitenes, nekad nesita. Bet Fricim tās reizes pēriens derēja visam mūžam. Nekad viņš vaira neņēma papirosu mutē, ne puika būdams, ne arī liels izaudzis. To viņš atminēja kā labu lietu.

Fricis bija vēlākais Spodras papus. Pēc pirmā pasaules kara viņš aizgāja dzīvot uz Dobeli, un tur viņš bija iecienīts fotogrāfs un pilsētas galvas lielā personība. Viņš bija iejūtīgs un labprāt visām večiņām izpalīdzēja, kas nāca uz valdi savās nelaimēs. Viņš bija ļoti cilvēcisks un patīkams, šis mans brālītis.

(turpinājums sekos)