Bailes un drosme apliecināt savu pārliecību (3.daļa)

Kāda ir mana tuvākā dzīve…

Kā reāli dzīvē mēs varam apliecināt Kristu savā dveselē un saviesīgajā, sabiedriskajā dzīvē?

Kāds jauns cilvēks, kurš no agras jaunības bija redzējis tēvu un māti kalpojot saviem tuvākajiem, izlēma doties kā misionārs uz zemi, kuru nepazina. Dedzīgs, ambiciozs un ļoti apņēmīgs viņš sēdās ratos, pēc tam kuģī. Nokāpjot krastā, viņš ieraudzīja…. zviedru laikus Rīgā un Vidzemē.

Mazliet par tiem laikiem… 

(Tālākais no krājuma «Latviešu rakstu aizsācēji» ar V.Egles komentāriem):

Zviedru valdīšanas laikā Vidzemē (1629.–1721.) luterisms Vidzemē atrod savu oficiālu nostiprinājumu, bet draudžu pārvaldība iegūst satversmi, kāda pastāvēja ar nelieliem grozījumiem vēl līdz 20. gadsimtenim. Luterisma iesakņošanos Vidzemē kavē tas, ka zemes augstākie pārvaldītāji pieder katoļu ticībai. Tie, no jauno laiku prasībām spiesti, luterismu gan sevišķi neapkaro, bet arī to neveicina. Tā luterisms varēja visraženāki ieviesties Rīgā, kur to pabalstīja pilsētas pašvaldība, bet ne uz laukiem. Pēc reformācijas paiet gandrīz simts piecdesmit gadu, bet latviešu draudzēm nav vēl Bībeles latviešu valodā. Tas traucē dievvārdu sludināšanu no mācītāju puses, jo tiem nav vajadzīgā pirmavota, Bībeles, un paši tie vāji pārvalda latviešu valodu. Zviedrijas ķēniņu nams ir dedzīgi luterisma veicinātāji, tā Gustavs Ādolfs, kā viņa tālākie pēcnācēji – Kārlis XI (1660.–1697.), kurš, kļuvis par valdnieku, piegriež visu uzmanību zemnieku stāvokļa uzlabošanai. Gustavs Ādolfs bij jau nodibinājis Tērbatas universitāti (1604.), ģimnāzijas Rīgā un Tērbatā, sadalījis latviešu draudžu pārvaldīšanu īpašās apakškonzistorijās, noteicis draudžu robežas, baznīcu pārlūkošanu, mācītāju un ķesteru ienākumus. Zviedrijas valdniekam Kārlim XI pienācās šo darbu izkopt un paplašināt. Viņš aicina par ģeneralzuperintendentu enerģisko, izglītoto, politiskā ziņā gan konzervativo Johannu Fišeru. Tas ierodas 1673.gadā Rīgā un 1674.gadā tiek iecelts par Vidzemes superintendentu. Pēc citām ziņām, ar viņu ir pazīstams arī jaunais cilvēks (par kura dzīvi mēs tālāk stāstīsim). Viņi it kā kopā būtu ieradušies Vidzemē. Iepazinies tuvāki ar savu darba lauku, J. Fišers ceļ priekšā savas idejas un domas ķēniņam par tām reformām, kas izvedamas Vidzemes draudžu dzīvē.

Vidzemes latviešu draudzēm trūkst latviešu valodā Bībeles, tāpat tās trūkst mācītājiem, kam jāsludina dievvārdi. Saviesīgās un svarīgajās sarunās ar jauno cilvēku, kuram ir tikai mazliet pāri divdesmit gadu un kuru Fišers pazīst kā ievērojamu valodu pratēju, noskaidrojās, ka šis jaunais cilvēks labprāt gribētu uzņemties tulkot latviešiem bībeli, ja valdība grāmatu izdotu. Fišers ziņo šo priekšlikumu ķēniņam, kas tam labprāt piekrīt.

Pēc valdīšanas apstiprinājuma jaunais cilvēks jau nopietni sāk domāt par savu uzdevumu. Viņš negrib ķerties pie tā vieglprātīgi. Kā valodnieks viņš zin, ar kādām grūtībām savienots šis darbs. Vajag nevien gribas, bet arī – spēju un prašanas.

Jaunais cilvēks Ernests Gliks grib vēl padziļināt savas zināšanas. Viņš gaiši saprot sava darāmā darba lielo nozīmi un nopietni gatavojas uz to. Vispirms viņš mācās pamatīgi latviski. Bet tulkojot jāprot nevien tā valoda, kurā tulko. Un bībele jātulko no oriģināliem – no senebreju un grieķu valodas. Bet sevišķi ebreju valodā Ernests Gliks nejutās vēl pietiekoši stiprs: tamdēļ viņš atgriežas uz Vāciju, uz Hamburgu, pie slavenā austrumu valodu pratēja Edcardus, lai pie tā papildinātu savas valodu zināšanas, īpaši ebreju.

1680.g. E.Gliku atkal redzam Vidzemē. Kā jaunam ienācējam, viņam jāapmierinājas ar mazāku vietu. Pie Daugavas grīvas zviedri, pār Vidzemi valdot, bij cēluši cietoksni, kur pastāvīgi mita kara spēks. Gliks nu tika iecelts par Daugavgrīvas kara spēka mācītāju. Vieta, laikam mazās algas dēļ, nebij pastāvīga, pie tam no sākuma Gliks piedzīvoja savā darbā pirmo atklāto sadursmi, un te mēs iepazīstamies ar Glika rakstura jaunu, cildenu īpašību – ar vīrišķību.

Mācītāja E.Glika priekšgājējs amatā Toms Betulins, neskatoties uz savu mācītāja amatu, bij stiprs alkohola lietotājs. Varbūt, šo laikmetu raksturojot, varētu piebilst, ka septiņpadsmitā gadu simtenī Vidzemē bīstamā mērā bij izplatījusies alkohola sērga. Veci raksti piemin, ka Vidzemē šinī laikmetā svinētas zemnieku kāzas, kur nodzerts līdz 40 mucas alus un degvīna (pa daļai brūtes pārim dāvināts no kāzniekiem). Mācītājs Betulins jau slimoja, Glikam iestājoties amatā, un 1681.gada septembrī nomira. Pie Betulina līķa apbedīšanas nu Gliks savā pavadīšanas runā bij sacījis, ka Betulins no Dieva kā degvīna dzērājs pazudināts ellē. Par to nu Betulina atraitne iesniedza konsistorijai par Gliku sūdzību. Tā kā par ģeneralzuperintendentu bija Glika draugs Fišers, tad Glikam kanceli gan neatrāva, bet administratīvā kārtā tomēr piedzina no Glika algas tiesas izdevumus sūdzētājai, Betulina atraitnei, par labu. Rīgas mācītāji gan liekulīgi saskurinājās pret Gliku, kurš bij iedrošinājies atklāti nosodīt mācītāju dēļ dzeršanas, kamēr viņi dzeršanas grēku nosodīja tikai pie zemniekiem, tamdēļ Glika kandidatūru nevarēja uzstādīt pie Jēkaba draudzes mācītāja izraudzīšanās, kā to bij vēlējušies draudzes priekšstāvji.

Visa notikuma rezultāts ir E.Glika pārcelšana uz Vidzemes nomali Alūksni. Tur jaunajam cilvēkam bij vēlēts ziedot latviešu tautai savus labākos darba gadus un radīt mūsu garīgās rakstniecības lielāko pieminekli – Bībeles tulkojumu latviešu valodā.

1683.gadā Gliks pārnāca Alūksnē. Viņš čakli turpināja jau Daugavgrīvā iesākto latviešu Bībeles tulkojumu.

Ziemeļvidzemē Glikam jau draudzē bij darba daudz: jāapkalpo bij trīs baznīcas: Opes, Zeltiņa un Alūksnes. Bez tam bij jāapkopj paprāva vācu draudze Alūksnē un pa apkārtējām muižām. Jāpiezīmē, ka, dzīvodams Alūksnē, Gliks arī apprecējās, apsievojot Alūksnes komendanta meitu, vācieti. Darba Alūksnē Glikam tiešām bij pilnas rokas, jo nācās pārzināt arī savu vietējo muižas saimniecību. Ja Gliks visus šos darbus veica, tas liecina, ka mūsu priekšā atrodas nevien vīrs ar lielām gara dāvanām, bet arī ar ārkārtējām darba spējām. Ievērojot Glika vīrišķīgo un taisnīgo raksturu, arī, Alūksnē dzīvojot, tas drīz vien sanāca sadursmē ar vietējiem muižniekiem. Strīdus cēlonis arī šoreiz bij kāds Glika sprediķis baznīcā. Tiklab vācu, kā latviešu valodā (abām draudzēm) sacītā sprediķī Gliks teicis, ka «Alūksncs draudzē neesot ne viena vai divu kungu, kas nepiederot velnam». Par to nu Beijas muižas rentnieks Dannfelds un Lāsberģa muižas rentnieks fon Koskuls bij iebrukuši mācītāja muižā un Gliku tikko ar dūrēm neapstrādājuši. Katrā ziņā muižas rentnieku ālēšanās lieta nāca tiesā. Pie tiesas nu Gliks paskaidroja, ka tamdēļ tik bargu sprediķi pret muižniekiem turējis, ka tie nesūtot nevācu (t.i. latviešu) bērnus skolā. Pie tiesas gan Gliks mēģināja savus vārdus mīkstināt, bet fakts paliek, ka zemnieku, t.i. vietējās tautas labā Gliks nav baidījies skarbu, atklātu vārdu teikt acīs tolaiku varenajiem muižniekiem.

Bet muižnieki trakoja nevien ar dūrēm pret Gliku. Kāds no Glika kaimiņiem- muižas turētājiem gribēja Glikam patvarīgi atgriezt dažus mācītāja muižas laukgabalus. Atkal Glikam vajadzēja griezties pie tiesas. Vēstures dokumenti min, ka Gliks šinī prāvā uzdevis par lieciniekiem trīs savus zemniekus: Sīmani Gaigalu un vēl divus, kuri «skaidrā prātā» (t.i., nepiedzērušies) bijuši pie dievgalda. Prāva ilga kādus 8 mēnešus; maksāja Glikam ne mazums pūļu un rūgtuma, bet galā tomēr nepatiesā ceļā no mācītāja muižas atrautā zeme bij Glikam jāatdod atpakaļ.

Šinī darba, cīņu un pūliņu pilnos gados Bībeles tulkošanas darbs gāja savu gaitu. Jau vēlāk kā prāvests Gliks kādā iesniegumā toreizējam Vidzemes ģenerālgubernatoram Dālbergam atceras Bībeles tulkošanas darba pirmsākumu un gaitu šādiem vārdiem. Gliks aizrāda, ka viņš redzējis vajadzību pēc latviešu Bībeles un izteicis savas domas ģeneralzuperintendentam Fišeram:

Pēc tam pārrunājām (t.i. Gliks un Fišers) latviešu Bībeles apgādāšanas lietu ar ģenerālsuperintendenta kungu, un es piesolījos to tulkot no grieķu un ebreju avotiem. Un Dievs apsvētīja šo manu priekšlikumu (kuru Fišers ceļ ķēniņam priekšā), tā kā Kristus mierā aizgājušais ķēniņš Kārlis XI ne tikvien to atzina par pieņemamu un lika izsniegt līdzekļus šim darbam, bet arī līdzšinējā negludā valoda bij dienu no dienas vairāk pārlabojama, un notika, ka astoņu gadu laikā, dienām, naktīm strādājot (atskaitot laiku, kas bij aizņemts citiem amata darbiem), vienam vienīgam «rokaspuisim» dievvārdu studentam Vittenam piepalīdzot, iznāca sv. Bībele tik glīta klajā, ka tulkojuma pārbaudīšanai aicinātiem Vidzemes un Kurzemes teologiem un pārlūkiem ne 15 nedēļu nevajadzēja, liekot sev priekšā lasīt šo darbu vārdu pa vārdam, un tas ir tikai laiks, kurā reti Bībeli izlasīs kāds, kam tur nekas nav pārlabojams.

Grūtības un fakti!

Ar kādām grūtībām Glikam kā Bībeles tulkotājam bij jācīnās, sapratīsim tad, kad ievērosim, ka Bībele ir viens no dziļākiem rakstu krājumiem pasaules literaturā. Bībele ir mantojums no ebreju tautas. Bet ebreju tauta, saka Gothards Vierhufs savā apcerējumā «Der Sprachforscher als Kritiker der Bibelübersetzung» (Magazin, XIII., II., 1863.), «ir vēsturē reliģijas tauta un viņas valoda ir – reliģijas valoda. Ebreju valodai ir izteicieni un vārdi domām un lietām, kurām citās valodās viņu īpatnējā attīstībā trūkst izteicienu un vārdu. Šinī ziņā ebreju valoda tikpat bagāta, cik tā zinātnei nabadzīga.» 

Bībeles tulkotājam nu jāiedziļinās tikpat ebreju tautas garā, kā pašā Bībeles garā, tāpat arī tās valodas garā, kurā Bībeli tulko. Zīmējoties nu uz Glika tulkojumu, jau minētais Vierhufs liecina, ka Gliks «ir devis latviešu Bībeles tulkojumu, kurš pilnīgi ieiet Bībeles ebrejiskā garā, kurš (tulkojums) specifiskām ebrejiskām domām atrod tādu izteiksmi latviešu valodā, kura (izteiksme) liecina par tulkojamā pilnīgu saprašanu; daudz daudz vietās tas labāki izteikts nozīmes un izteiksmes ziņā, nekā Luteram tas izdevies izteikt vācu valodā; ja, tiešām Gliks padara latviešu valodu daudzējādā ziņā bagātāku un paceļ to pār verdzību.» Šāda atzinība no lietpratēja puses liecina nevien par Glika apbrīnojamām valodnieka dāvanām, bet arī par lielo rūpību un gara pacilātību, ar kādu Gliks tulkojumu veicis. (No jaunākiem Bībeles fragmenta tulkojumiem ar skaisto, skaidro latviešu valodu atšķiras mācītāja Jura Neikena Pāvila grāmatas romiešiem tulkojums (1863.).) 

Apcerēdams Bībeles latviešu tulkojumā lietotos vārdus, kā «Dievs», «velns», «svēts», «žēlastība», «atpestīšana», «ticība», «mīlestība», «cerība» – valodnieks Dr. A. Bīlensteins liecina: «Te parādās dziļā gara bagātība, kāda iemīt latviešu valodā, teicama formas piemērotība, kurā tā var izpaust kristīgās idejas.» Un tālāk: «Krīt acīs, kādu augstu cienību pelna latviešu valoda, kura devusi tik dziļi zīmīgu un skaistu izteiksmi augstākiem un svētākiem jēdzieniem, un kāda augsta atzinība jādod vīriem, kuri Bībeles rakstus tulkojuši latviešu valodā un, visā vairumā ņemot, oriģināliem atraduši nepārspējamu izteiksmi.» («Magazin», XIII., III.)
Vairāki vēlāki mēģinājumi tulkot Bībeli par jaunu nav devuši apmierinošus rezultātus. Piem., Glika lieliskā grieķu un latviešu valodas prašana parādās arī iekš tam, ka Gliks pratis grieķu valodai latviešu valodā atrast tik dziļu izteiksmi, kur jēdziens nav vis burtiski jātulko, bet idejiski no jauna jārada ar kādu runas figūru vai pavisam citu apzīmējumu. Tā mācītājs Debners, rakstīdams par latviešu Bībeles tulkojuma vēsturi («Magazin», IXX., II), nevar diezgan apbrīnot tādu Glika radītu nosaukumu kā «dienu mūžs».

Gliks dzimis 10.novembrī 1652.g. Vettinē, Magdeburgas apgabalā, netālu no Halles, kā mācītāja dēls. 1665.gadā tas apmeklē latīņu skolu Altenburgā, bet pēc tam Vitenbergā un Leipcigā studē tieslietu zinības, vecās valodas un teoloģiju. Neskatoties uz šīm studijām, Gliks, kā teikts, vēl nejutās savam darbam pietiekoši sagatavojies un, atgriezies Vācijā, vēl dažus gadus nopietni mācās.
Bībeles iespiešanas un tulkošanas izdevumus aprēķināja uz 7500 dālderiem. Šai summai barons Gustafs Mengdens iemaksāja 3000 rubļus, ko viņam kā soda naudu par divkaujā nošauto Staelu von Holsteinu bij uzlikusi zviedru valdība. Bībeli drukāja J.G. Vilkena drukātava Rīgā. 1692.gadā vēl strādāja pie apokrifu grāmatām. 1694.gadā bij nobeigti Bībeles drukas darbi no grāmatu drukātāja Vilkena un ar ķēniņa sevišķu pavēli no 30.septembra tai gadā noteica to izsniegt baznīcām, baznīcas pārlūkiem un citiem augstiem interesentiem. No 1500 eksemplariem tā izgāja 250. Tomēr Bībeli maz pirka, pie kam vaina bij pa daļai grāmatas dārdzībā, bet galvenā kārtā – ļaužu tumsībā un neprašanā lasīt. Vēl 1702.gadā kādi 300–400 Bībeles eksemplāri bij nepārdoti. 1709.gadā Daugavai pārplūstot, ūdens ieplūda Doma baznīcas koridorā, kur grāmatas glabājās, un daļu eksemplāru sabojāja. Pirmās latviešu Bībeles pirmo izdevumu beidza izplatīt 1739.gadā, vēl atlikušos 100 eksemplārus izdodot dažām baznīcām par brīvu.
Glika tulkotai Bībelei bija 2487 lapas. Pie tulkošanas Gliks nostrādāja 8 gadus. Glika vienīgais palīgs tulkošanas darbā bijis teoloģijas students Amannenzis Kristjāns Vittens, vēlāk Lielvārdes draudzes mācītājs, bet 1710.gadā mācītājs Bauskā. Ciktāl Vittena līdzdarbība bijusi no svara, grūti noteikt. Tā kā Bībeles tulkošana prasīja krietnas valodas zināšanas, par ko mums nav pierādījumu, ka tās būtu bijušas Vittenam, tad gan tulkošanas darba vislielais nopelns piekritīs Glikam. Glika darbs, ievērojot tulkojuma krietnību, apbrīnojams, jo Luteram, piem., vācu valodā Bībeli tulkojot, pagāja 13 gadi, pie tam Gliks, kā redzējām, bij apkrauts vēl citiem mācītāja amata pienākumiem, tulkoja viņam svešā valodā, kuras literariskās formas bij neizkoptas, kamēr Luters tulkoja savā mātes valodā. Uz darba ātrumu šis apstāklis nešaubāmi arī var darīt iespaidu. Pie tam Luteram, Bībeli tulkojot, bij pa vienam vai divi lietpratējiem palīgiem. Glikam pienācās vienam strādāt. Tā ir reizē spožākā liecība tiklab par Glika lielāko apdāvinātību, kā viņa milzīgām darba spējām. Kas uz Glika tulkojuma valodas pareizību zīmējas, tad par to izsakās divi liecinieki: vispirms rokrakstā Glika tulkojumu skatot cauri, Kurzemes un Vidzemes draudžu mācītājiem nevajadzēja ilgāk par 15 nedēļām laika, otrkārt, speciālisti, kas salīdzinājuši Glika tulkojumu ar oriģinālu un pazīst Lutera vācu tulkojumu, spriež: «Gliks daudz daudz vietās, Svēto rakstu domas uzminēdams, atrod priekš viņām latviskus vārdus pat labāki nekā Luters vāciskos teikumos.» (Ar kādām grūtībām vispār savienota Bībeles tulkošana, liecina Lutera atzīšanās: «Mums bieži atgadījās, ka mēs četrpadsmit dienas, divi, trīs nedēļas vienu vienīgu (vācu) vārdu meklējām un taujājām, un tomēr dažkārt nesadabūjām».)
Jāatzīst, ka tulkojuma atlīdzība, arī priekš tā laika, pavisam zema – 200 dālderi gadā. 

Jāpiezīmē, ka Daugavgrīvā darbojoties, Gliks pārtulko latviešu valodā Fišera «Jautājumu katķismi». Šis Glika tulkotais katķisms ilgus gadus derēja sevišķi mācītājiem kā nepieciešama rokas grāmata mājas mācībā.

Kas tad bija šis jaunais cilvēks? Striprs garā, apņēmībā. Dzīvo valdošajā tautā, valdošās tautas un šķiras pārstāvis. Gudrāks par citiem, apdavināts ar prasmēm valodās un saimniecībā… un tomēr kalpoja atstumtajiem, nesvētajiem, nabagiem garā un dvēselē. Stiprais kalpoja pamestajam-atmestajam, kalpoja tiem, kuri valdošo šķiru ienīda…

Tā arī ir kristīga kalpošana realājā dzīvē, ticības apliecība reālajā dzīvē. 

Tā ir kristietība, kuru ir vērts sludināt un apliecināt…