Vai spējam dot ko labu citiem?

Mēs darbojamies, sarunājamies ar apkārtējiem, gan savējiem, gan svešiem. Un tomēr bez pašvērtējuma un kultūras iemaņu analīzes neiztikt. Arī bez verbālās (mutiskās) komunikācijas prasmēm, kā arī otra uzklausīšanas kultūras. Mums, cilvēkiem, runāšana ir dota kā saziņas forma un iespēja – lietu un procesu precīzākai noformēšanai. Bet – ak vai! Tā mums rada arī vairāk problēmu! (Atšķirībā no dzīvnieku pasaules, kur tas notiek citādi, it kā primitīvāk – intuitīvi vienkāršāk.)
Mēs lietas gribam darīt precīzi un līdz galam. Kā, piemēram, lielais reformators Mārtiņš Luters, kam tas esot bijis ļoti svarīgi un par kuru pēdējā laikā medijos daudz runā, saskaņā ar viņa lielā reformācijas darba 500 gadu jubileju. Mums arī par to der padomāt, jo lietas un procesus nedrīkst darīt un uztvert pavirši. Tas attiecas uz visāda veida “cienastiem”, ko otram gribam dot (no fiziskiem līdz augsti garīgiem).

Vai tas ir iespējams? Jāsaka – jā un nē. Kādēļ? Kaut vai tāpēc, ka ir viens moments – lai gan domājam labu esam sevī, bet vai tiešām tas tā vienmēr ir? Viena lieta, vai šis labais mūsos ir, bet otra – vai spējam to īstā laikā un vietā iedot? Ar dažāda veida (praktiskiem, emocionāliem, mākslinieciskiem) labumiem, ko gribam citiem celt priekšā, var būt visāda rakstura problēmas.

Arī man ir daudz pozitīvu lādiņu, ko man ir iznācis iedot citiem, kā arī saņemt pašam tik lielu devu, ka vairākas dienas esmu bijis tās iespaidā. Tam ir bijusi paliekoša, uz priekšu virzoša loma manī. Tad gribas to vēl un vēlreiz piedzīvot, kaut atmiņu takās garā izdzīvot, izstaigāt. Bet mēs jau neesam lielie gara milži, ģēniji, vairāku galvas tiesu augstāki par pārējiem. Tādēļ…

Esmu dzirdējis vājas dziesmas, arī dzejas, arī uzrunas, nenoformētas pamatdomas sliktu izvērsumu, blāvi pasniegtas. Kā cilvēki to uzņem? Pieņemu, ka ir arī svētīgi, pozitīvām emocijām bagāti brīži. Neesmu jau centrs vai absolūtās patiesības paudējs.

Paužu domu, ka jādzīvo ar pazemīgu, tomēr visa jaunā, labā jebkurā brīdī uzņemt gatavu garu, lai varam pie sevis teikt: vakar mācījos, bet šodien, ja tiks dots, atkal mācīšos. Tā nonākam pie it kā savdabīgāka ceļa pie Tā, kas dod gribu un veiksmi pēc sava Lielā Prāta. Un nevar cilvēks būt īpaši labs, īpaši svēts un īpaši tāds justies, kas noteikti otram piešķirs brīnišķu labumu, kā no augšas, kā lielais labdaris (un turpinot tādā garā – ha-ha). Mūsu nodomi vai izjukt, viss var sašķobīties, un otram nekas labs no mūsu snieguma nebūs. Bet mums tas var būt par mācību, pārejot šajā dzīves skolā no vienas klases nākamajā. Tā iegūstot gudrību, kas lēni un dažkārt ar grūtībām aug, bet tomēr aug. Ja tas tā būs, tad mums būs arī gudrība, veiksme, pozitīva īstenošanas iespēja ikkatram, ar dāsnu sirdi, piemīlīgu garu kopīgai izaugsmei.