Ne jau ažiotāža ir vajadzīga

1932.gada 21.maijs atnesa Amēlijai Erhartei pasaules slavu. Izlidojusi no Ņūfaundlendas ASV ar lidmašīnu “Lokhid Vega”, šī varonīgā sieviete  15 arpus stundās vienatnē šķērsoja lidmašīnā Atlantijas okeānu. Spītējot veselai rindai nelabvēlīgu faktoru – bija kļūdas  meteo prognozēs, pārslodzes dēļ ieplaisājuši spārni palielināja lidmašīnas pretestību, vairākas iekārtas pārtrauca darboties, degvielas vadi zaudēja hermētiskumu, plaisa izplūdes kolektorā, ar sasalumu pārklājušies spārni – un tomēr Amēlija spēja nosēdināt lidmašīnu Ziemeļīrijas krastā. Kaut arī tā nebija Francijas zeme, kā bija plānojusi lidotāja, tomēr tā bija milzīga uzvara – pirmā sieviete vēsturē, kas Atlantijas okeānu pārlidojusi vienatnē.
Pēc dažiem mēnešiem, 1932.gada 24.augustā, Amēlija uzstādīja jaunu rekordu, pārlidojot Ziemeļamerikas kontinentu pa maršrutu Losandželosa – Ņujorka. Bet viņas lielākais mērķis bija veikt lidojumu apkārt zemeslodei.
1937.gada 20.maijā ceļojums sākās. Stūrmaņa Freda Nūnana pavadībā Amēlijai bija jālido no rietumiem uz austrumiem. Sākumā viss bija sekmīgi, jau līdz jūlija sākumam ekipāža bija nolidojusi 30 tūkstoš kilometru. veicot ceļu pāri Atlantijas okeānam, pāri ekvatoriālai Āfrikai, Arābijai, Indijai, Dienvidaustrumāzijai. 1937.gada 2.jūlijā Amēlija un Freds izlidoja no Lao, Papua Jaungvinejas salu piekrastē, un devās uz Houlendas salu Klusā okeāna centrālajā daļā. Vajadzēja lidot gandrīz 24 stundas, bet visgrūtākais, ņemot vērā tā laika primitīvās navigācijas iekārtas, bija nenovirzīties no kursa un sameklēt maziņo saliņu bezgalīgajā okeānā. Īpaši varonīgo lidotāju lidojumam pēc ASV prezidenta Rūzvelta personīga rīkojuma Houlendas salā uzbūvēja nosēšanās skrejceļu. Šeit ekipāžu gaidīja oficiālas amatpersonas un preses pārstāvji. Piekrastē bija apsardzes kuģis, kas periodiski uzturēja ar lidmašīnu radiosakarus. Tie bija ar pārtraukumiem. Amēlija ziņoja par sliktu redzamību un grūtībām piekļūt salai. Degviela bija uz izsīkšanas robežas. Aprēķini rādīja, ka lidmašīnai konkrētajā laikā bija jābūt jau virs salas, bet tā neparādījās. Pulksten 8:43 pēc Klusā okeāna laika joslas sakari ar Amēliju pārtrūka. Pēdējais, ko dispečers no ASV jūras spēku sardzes kuģa piefiksēja, bija vārds, ko Amēlija teica: “Gaidiet!” Vairāk neviens viņu nav ne dzirdējis, ne redzējis.

“Nākšu atpakaļ,” teica Jēzus neilgi pirms šķiršanās no saviem mācekļiem. Citiem vārdiem sakot: “Gaidiet!” No tā laika nav pagājis maz, gandrīz 2000 gadu. Jēzus vēl joprojām nav. Ir Viņam ticīgi cilvēki, bet Viņš tā arī nav atnācis.
Šī ir neizskaidrojama vēsts un nepaceļama tēma. Tāpēc par to arī daudz nerunā.

Bet viņi nezina Tā Kunga apslēptos nodomus un neizprot to, kas Viņam padomā. (Mihas 4:12)

Neviens nevar paskaidrot, kā tas ir, ka “Kungam viena diena ir kā tūkstoš gadu un tūkstoš gadu kā viena diena” (2.Pētera 3:8). Neviens. Vai tas nozīmē, ka 2 tūkstoši gadu ietilpst divās dienās? Kas zina. Nekā cita priekšā cilvēks nejūt tādu bezspēcību kā laika priekšā. Tas vienkārši nav kontrolējams.
“Nākšu atkal!” (Jņ 14:2) Šis solījums vienmēr ir izraisījis entuziasma pieplūdi Jēzus sekotājos. Jēzus vārdi pārvērta mulsumu priekā, bēdas cerībā. Kad izmisušie mācekļi ar acīm pavadīja debesīs aizejošo Kungu, viņu priekšā nostājās 2 vēstneši, nomierināja viņus un paskaidroja: “Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Apd. 1:11) Faktiski tieši no Glābēja solījuma radās kristiešu reliģija!
Līdz šodienai ticība par Kunga otro nākšanu ir katram, kas ir piedzīvojusi prieku par pirmo tikšanos ar Viņu. Šī ticība un cerība baro arī draudzes misiju, dodot tai jēgu un virzienu.
Tomēr plašākā skatījumā par vārdiem “nākšu atkal” nav iespējams izvairīties no jautājumiem. Kas vēl, ja ne cerība par Kunga nākšanu var pa īstam mierināt cilvēku, kurš ir no pīšļiem ņemts un pīšļos arī atgriežas (1.Mozus 3:19). Kas vēl var izgaisināt bezpalīdzības ēnas, kas sabiezē, domājot par to, ka dzīvība ir tikai tvaiks, uz brīdi parādījies, un tūlīt pat gaist (Jēkaba 4:14). Kā jūs domājat šiem dūmiem paildzināt esību? Ar ko atbildēsim apgalvojumam par to, ka “mūsu gadi kā nopūta zūd” (Ps. 90:9). Vai mums ir kāda metode, kā nopūtas skaņu paildzināt līdz bezgalībai? Ar kādu sampleri? Kā jums patīk doma par to, ka “mans mūžs Tavā priekšā nav nekas. Patiesi, cilvēks tik dvesma vien ir!?” (Ps. 39:6). Kā šo vējiņu paildzināt Kunga priekšā?
“Nākšu drīz!”  Šķiet, nevienas tik spekulatīvas tēmas kā šī kristietībā vairs nav. Nekas cits nav izraisījis tādas ažiotāžas kā prognozes par “tuvo”, “drīzo”, “neatliekamo” Kunga dienas tuvošanos, “pasaules galu” un Kristus otro atnākšanu. Un nekas tā nenomāc kā hroniskā šī notikuma atlikšana. Tā izraisa jaunas spekulācijas, jaunu ažiotāžu un tā bez gala. Kas tas ir- krāpšana īpaši lielos apmēros? Un lai arī Jēzus teica, ka dienu un stundu neviens nezina, cilvēciskais prāts gluži vai kaist par domu, ka tas var notikt tūlīt, tūlīt.

Skolā mums bija ķīmijas skolotājs Alksnis. Viņš bija kolorīta personība, sarkasma un ņirgāšanās mīļotājs. Viņam bija paradums īpaši atzīmēt divnieku karaļus, un viņš to darīja tā. Kā brīnumdaris cirkā ar labās rokas pirkstiem viņš virs divnieku karaļa sola gaisā zīmēja koka kontūru sakot: “Likšu “trīs”, kad šeit izaugs palma.” Tas nozīmēja: “Tu nesagaidīsi!” Varēja arī sagaidīt citu izsmieklu: “Gaidīsi manu žēlastību līdz Otrajai nākšanai!” Tas nozīmēja to pašu – neceri sagaidīt! Ievērojiet, reiz pateikts domu grauds iegūst pastāvīgu raksturu, ja tas precīzi fiksē kādu parādību. Ķīmijas stundās bija runa par parādības neklātesamību, tas ir, Jēzus Otro nākšanu.

Interesanti, neticībai Jēzus nākšanai ir tikpat gadu kā ticībai. Jau kristietības rītausmā zobgalīgi smējēji norādīja uz to, ka Jēzus apsolīja atgriezties, bet neatgriezās. 2.Pētera 3:4- “Ņirdzīgi ņirgādamies teiks: kur paliek apsolījums par Viņa atnākšanu? Kopš sentēvi ir aizmiguši mierā, viss paliek tāpat kā no radības iesākuma.” No tā brīža arī ticība un neticība kā gaisma un ēna burtiski apsedz jebkurus prātojumus par šo tēmu. Vismazāk gribu piedāvāt kādu jaunu skatījumu. Labāk padomāsim. Uzvilktā stīga vai nu pārtrūkst, vai arī atslābst, bet tā nevar palikt uzvilktā stāvoklī pārāk ilgi. Kā paisums mijas ar bēgumu, tā arī mūsu entuziasma dedzība mijas ar vienaldzību un apātiju. Eshatoloģiskās prognozes sinoptiķiem nav piepildījušās. Notikumu trajektorija, kas vēsta par beigām, vienmēr izrādās citāda nekā to redzēja cilvēki, un vēl ne reizi tā nav vedusi “uz beigām”. Iznāk, ka pat pašiem gaišredzīgākajiem no visiem pētniekiem šī tēma ir nepaceļama. Nevienos aprēķinos neviens rezultāts nav bijis adekvāts pret gaidīto notikumu. Matemātika un arī teoloģiski politiskas spekulācijas par notiekošo- pārāk nepilnīgs instruments. “Dievs ir mīlestība’, bet ne skaitlis. Pasaules gala noslēpums nav atklāts nevienam, tas ir tikai mazliet pavērts. Visi pūliņi izskaitļot Dieva nodomus pozitīvu rezultātu nav devuši.

Sacītais nozīmē, ka mēs tā arī neesam iemācījušies domāt globāli. Tieši tā. Paskatieties uz globusu. Dievs redz ne tikai mūsu provinces pilsētu, bet visu zemi un vienlaikus. Ja “nākšu atkal” nenozīmē “nākšu priekš visiem un visur”, tad vispār nav skaidrs, ko šie vārdi var nozīmēt. Cerībai uz jaunām debesīm un jaunu zemi ir jākļūst vai nu par globālu fenomenu cilvēces garīgā dzīvē, vai arī tā reiz izvērtīsies par globālu apmānu. Nekas pa vidu neeksistē. Tad – kas tad ir otrā atnākšana, salda ilūzija vai paredzējums par vispārcilvēciskās vēstures kopsavilkumu?
Es pieņemu kā aksiomu to, ka Dievs nav melis. Kāpēc Viņam melot? Cita lieta, ka cilvēku zināšanas vienmēr ir aptuvenas. Aptuvenas nenozīmē nepareizas, bet to ticamības pakāpe nepārsniedz cilvēka augumu un viņam piederošās pelēkās vielas masu. Gadās, ka ažiotāža ap to vai citu notikumu vai nu politiskā, vai sociāli ekonomiskā vai dabas pasaulē paver tādu kā otro elpu kristiešu cerībai. Tomēr neviens organisms nevar funkcionēt normāli, pārāk ilgu laiku atrodoties otrās elpas režīmā. Tas attiecas arī uz draudzes organismu. Ne jau ažiotāžu jāizsauc vārdam “gaidiet”, bet kaut ko citu. Savu solījumu nākt atkal Jēzus pavada ar uzstājīgu aicinājumu “būt modrīgiem un lūgt”. Marka 13:33-37:

Pielūkojiet, ka esat nomodā, jo jūs nezināt, kad tas laiks ir klāt. Tāpat arī cilvēks, kas aizceļojot atstāj savu namu un dod saviem kalpiem varu un katram savu darbu, un pavēl durvju sargam būt nomodā. Tad nu esiet nomodā: jūs taču nezināt, kad nama kungs nāks, vai vakarā, vai pusnaktī, vai gaiļiem dziedot, vai rīta agrumā, ka, pēkšņi nākdams, tas neatrod jūs guļam. Bet, ko es jums saku, to es saku visiem: esiet nomodā!

Būt nomodā nozīmē nenogulēt galveno, baudot otršķirīgo. Lūgt – tas ir kaut kas līdzīgs kā būt nomodā, tikai vēl intensīvākā formā. Lūdzot nevar būt aizmidzis, tas jau automātiski ir nomodā, citādi lūgšana pārtrūkst, un būt nomodā cilvēkam pietrūks spēka, ja viņš pārtrauks lūgt.

Apustuļa Pāvila teoloģijā ir ietverta doma, kas ļauj palūkoties uz “nākšu atkal” un “gaidīšu” no cita redzes viedokļa- ka kristieša misija ir nevis tajā, lai “sagaidītu”, bet tajā, lai  “celtu”. Un dabiski, savu uzdevumu celtnieki nesaskata tajā, lai paspētu, bet lai būvētu labi. Vārds Pāvilam 1Kor 3:10-

Pēc man dotās Dieva žēlastības es kā gudrs namdaris esmu ielicis pamatus, bet cits uz tiem būvē. Un katrs pats lai raugās, kā viņš būvē. Citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau likts, un tas ir Jēzus Kristus. Ja kāds ceļ uz ši pamata no zelta, sudraba, dārgakmeņiem vai arī no koka, siena vai salmiem, ikviena darbs kļūs redzams, tā diena to parādīs, jo tas tiks atklāts ugunī, un, kāds ikviena darbs būs bijis, to uguns pārbaudīs. Ja kāda darbs, ko tas uzcēlis, paliks, viņš saņems algu, ja kāda darbs sadegs, viņš cietīs, tomēr tiks izglābts, bet kā caur uguni.

Pasūtītājs, viņš arī nama Vērtētājs, reiz atnāks, lai palūkotos uz darbu un dotu tam vērtējumu. Nodzīvot līdz tai dienai – liela laime. Bet vēl lielāka laime – celt kvalitatīvi: “Un katrs pats lai raugās, kā viņš būvē.” Vērtētājs pievērsīs uzmanību ne tam, cik jūs esat salikuši stāvus, bet tam, kādus materiālus jūs tur izmantojāt. Un galvenais, kas viņu interesē, ir pamats – vai tas ir Viņa likts un pēc Viņa projekta, vai arī celtnieki izrēķinājuši, ka uz pamatiem var ieekonomēt un apmainījuši Akmeni pret smiltīm.

Ilva Liepiņa

kā palīgmācītāja kalpo Gulbenes un Alūksnes draudzēs.