Mana ticības pārliecība

Šīs pārdomas man tapa tad, kad uzzināju, ka no darba atbrīvots mūsu draudzes mācītājs Ivo Roderts (VA – 2016.gada vasarā).
Es apsēdos un uzrakstīju šīs rindas:

Gribu brīvi kopā būt ar Lielo Dievu un Kristus Jaunā Derībā atklāto cerības, mīlestības jauko evaņģēlija vēsti. Gribu būt kopā ar tiem ļaudīm, kas nesagrupē cilvēkus pēc tā saucamās “uzticības pamatprincipiem” un “nesvētiem ļaudīm”. Gribu būt kopā ar muitnieku, kas lūgšanā pazemīgi nolika savu dvēseli Dieva priekšā, apzinādamies, ka vienīgais viņa taisnotājs un apžēlotājs ir Viņš. Nevis ar tajā pašā laikā lūdzošu farizeju, kas, labi zinādams Rakstus, regulēja savu dzīvi pēc jau zināmiem, izstrādātiem labu darbu principiem, prasot tos arī no otra. Negribu būt tas, kas pēta otrā skabargu vai baļķi viņa acī. Gribu būt tas, kas neuzdrīkstas otru kritizēt vārdos, pat arī ne domās totāli un galīgi, jo- vai tas būtu godīgi, ja nezinu otra jūtu, apslēpto vēlmju formulu, pat ne savējo pilnībā (medicīniski – asinsaina)?

Mani tas ir ļoti interesējis pēdējo gadu laikā. Esam aicināti sevi salīdzināt ar Dievu un augstiem Kristus vēstītiem standartiem, kas izteikti Viņa Kalna svētrunā un citos gadījumos un līdzībās. Tas taču rakstīts mums kā Jaunās Derības ļaudīm, lai nopietni analizētu savu dvēseles stāvokli (“Ņem vērā sevi un to mācību...”) To nevar izdarīt kāds cits mūsu vietā (varbūt tikai daļēji), bet tas ir Svētā Gara un mūsu pašu kopdarbs. Un tā, neiedziļinoties rituālā, “pareizas” uzvedības ieradumos (ko neignorēju un kam arī ir sava nozīmē), tomēr šoreiz “stobru” gribu pavērst dvēseles – sirds virzienā. Neapzinādamies un nenostādot sevi priekšzīmīga, labi zinoša Svēto Rakstu pieminētāja un izskaidrotāja statusā, tomēr esmu jutis vēlmi izprast vairāk Jaunās Derības evaņģēlija vēsts skaistumu un viengabalainību.

Ir dzirdēts milzum daudz runu, uzrunu, Svēto Rakstu izskaidrojumus daudzu gadu desmitu laika posmā, bet pēdējā laikā gribas dzirdēt vairāk (un galvenokārt) uzsvērtu dvēseliskuma, sirds stīgu skanam. Jo tad tā varētu būt brīva griba, un viss aprakstītais nebūtu mums, kā saka, spaidu darbi – akmenī iecirsts burts, bet gan paša vēlēšanās un esība.

Ķēniņš Dāvids taču ne pēc pavēles modās naktī, lai pārdomātu Dieva darbus un slavētu. Tā bija viņa dvēseles noskaņa. tas bija viņš pats. Un domas, aprakstītas Ecechiēla grāmatas 36.nodaļā, ir mums rakstītas, lai saprastu, ka Kungs ierakstīs savu vēsti mūsu sirdīs. Tas jau arī notiek. Tā tas ar Gara starpniecību veiktais darbs, manuprāt, ir daudz stabilāks nekā izlasītais un ar savu gribu uzspiestais. Šādā savas dvēseles pavērsienā vairs neliksies tik abstrakti mīlēt (darīt labu, rūpēties) arī to cilvēku, kas uz mums labu prātu netur utt. Tā ir Lielā Dieva mīlestības baušļa jēga un saturs. Tas ir mūsu “būt vai nebūt”.

Ko tad liksim mūsu sevis “rezumē grozā”? Ar ko iesim pretī Kungam? Ar grozu, pilnu ar mūsu uzskatiem un uzskaitītiem daudz “labiem” darbiem, vai pazemīgu, pat sagrauztu sirdi (Bībeles terminoloģijā), Dieva mīlestības, Viņa patiesību dziļāk izprast gribošu dvēseli? To jautāju sev un katram. Vai ir izpratne, ka labi, pareizi (kā nu kurš sīkumos to izprot) darbi mums nenes pestīšanu? (Gal. 2:16) Kaut, ja tikai ieskatāmies Ec 33:20, vēl vairāk Jaunās Derības Kristus Gara dvesmās, tad redzam šo Lielā Gara dvēseles kultūru, pie kuras piederēt mēs visi esam aicināti. Un tur ir tā, ka neesam vairs “ne jūds, ne grieķis”, tālāk rakstīto mēs zinām. Tur redzam, ko un kā mums ir priekštiesība būt Lielā Dieva mīlestības baušļa dalībniekiem. Ir tādi ļaudis. Ar tiem gribētu tikties un papildināties jaunās atziņās.

Pāri visam, protams, ir Dievs caur Kristu pie mums un Viņa vadība. No kā ir viss, caur ko- viss un kādēļ- viss.