Garīgā izaugsme

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (12.turpinājums): 

Man Rīgā ļoti iepatikās 7. draudze. Tajā laikā tā atradās Vienības gatvē. Tur bija daudz ticīgu, darbīgu jauniešu. Liels koris, arī kvarteti, dueti un solo. Diriģēja mūziķis un komponists Justs Liepiņš. Viņš nodibināja arī lielu muzikālo grupu. Kā sludinātājs strādāja brālis Šaripovs. Patiess, uzticīgs. Stingri stāvēja uz Bībeles patiesības principiem un praviešu gara norādījumiem. Nepakļāvās nekādam spiedienam tāpat kā brālis Čerņevskis. Tāpēc abi uz laiku arī zaudēja sludinātāju apliecības. Vēlāk atguva.

Bieži savās pārdomās tagad kavējos un salīdzinu ar mūsu laiku jaunatni. Varu apbrīnot tā laika jauniešus, viņu garīgo skatu, stingro nostāju, uzticību un ticību. Kad radās iespēja vakaros sanākt kopā, visu vakaru kopīgi pavadījām, pētot Bībeli, risinot dažādus garīgus jautājumus un pa starpai dziedot slavas un pateicības dziesmas. Sanākšanai kopā vajadzēja meklēt iemeslu. Tā varēja būt kāda dzimšanas vai vārda diena. Citādi varēja ierasties milicija, kā tas arī notika. Tad vajadzēja maksāt soda naudu.

Biju laimīga un Dievam pateicīga par garīgām atziņām, par plānu, ar kādu Dievs mani vadīja. Par uzklausītām tēva lūgšanām, par Nellijas tantes rūpēm, lai nepazaudētu ticību, atšķirtu no pasaules draugiem, caur kuriem sātans kārdināja, lai pazudinātu. To visu pārdomājot, varu būt laimīga un bezgala Dievam pateicīga.

Draudze patiešām ir saite, kas garīgi vieno, kas ved pa Pētera kāpnēm uz augšu. (2Pēt. 1:5-8)
Toreiz grūtākais pārbaudījums bija puišiem, kuriem vajadzēja dienēt Padomju armijā. Katrs vēlējās palikt uzticīgs. Tomēr tas bija ļoti smags un grūts pārbaudījums. Nācās daudz paciest izsmieklu, pratināšanas, sitienus, gan diennakts stundu ieslodzījumus, pieprasot atteiktos no ticības Dievam, ko uzskatīja par muļķību. Grūtākais bija tad, kad pienāca laiks nodot zvērestu.

Šodien jaunatnei to grūti saprast. Cik būtu tādi, kas spētu izturēt, būtu uzticīgi un drošsirdīgi? Brīvība mūs padarījusi nedrošus un nestabilus. Cik būtu tādi, kas spētu izturēt? Atļaujamies pārāk daudz, kas nesaskan ar debesu principiem, ar Dieva Vārdā dotiem likumiem.

Mūsdienās brīvi var izdot praviešu gara rakstus, bet tos vairs nevērtējam. Uzskatām, ka viss nav pieņemams. Pārveidojam, izdarām korekcijas. Manā jaunībā tvēra katru Elenas Vaitas rakstu. Tulkoja no angļu valodas. Viens no otra pārrakstīja gan rokrakstā, gan ar rakstāmmašīnu. Pārrakstīt drīkstēja tikai vienu eksemplāru, jo bija aizliegts izplatīt. Mēs ar Rūtu pārrakstījām 12 eksemplāros, lai būtu ko padalīt citiem. Bieži rakstījām nakts stundās. Lai būtu ātrāk, viens diktēja, otrs rakstīja.

Kā viss izmainījies! Piepildās pravietojums Atkl. 3:14- 18: „Es zinu tavus darbus. Tu neesi ne auksts, ne karsts.” Tev liekas, ka tu daudz zini, esi bagāts. Kungs saka: „Tu esi nožēlojams, nabags, akls un kails. Iekarsies un atgriezies! Ja nē, Es tevi izspļaušu no Savas mutes.” Jāsaprot, ka tāds ir mūsu draudzes stāvoklis. Pienāks laiks, kad katrs tiks pārbaudīts. Šodien drīkst runāt tikai to, kas visiem kopīgs. Kur paliek trīskārtīgā eņģeļu vēsts? Kur paliek vārdi Atklāsmes grāmatā: „Izejiet no viņas vidus, mana tauta.”? Tas ir, no Bābeles sajukuma. Mani bieži māc domas, vai tajā laikā bija patiesība, vai šodien? Bībele gan brīdina: „Kā bija Noas dienās, tā būs pie Jēzus atnākšanas.” Priekšā vēl stāv pārbaudījumu laiks, par ko raksta praviešu gars. Jautājums- kas pastāvēs? Mans aicinājums: esiet modrīgi! Šodien ir tāda brīvība visur un visā!