Ardievas kolhozam

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (10.turpinājums): 

Tad mūsu dzīvē iejaucās Nellijas tante, izkaļot plānu, kā mani dabūt prom no kolhoza, kamēr vēl esmu jauna, atbrīvot no smagiem kolhoza darbiem un ievest pilsētas civilizācijā, lai būtu saite ar draudzi.

Viņa bija apņēmusies izpildīt tēva lūgumu par mani parūpēties, cik viņas spēkos. To viņa arī izpildīja. Nellija izstrādāja plānu, kā to izdarīt. Viņa bija gudra, apķērīga, ar augstāko izglītību. Vispirms Rīgā viņa bija sarunājusi man gultas vietu. Tad kādā ģimenē par bērna aukli un mājkalpotāju.

Tagad vajadzēja dabūt mani ārā no kolhoza. Tas nebija tik viegli, bet viņa labi izdomāja plānu. Nellija nodiktēja priekšā, kā uzrakstīt lūgumu kolhoza valdei ar šādu tekstu: „Sakarā ar to, ka vēlos dibināt ģimenes dzīvi, lūdzu atbrīvot no kolhoza.” Es gan baidījos, gan protestēju, ka tā būs melošana. Bet viņa jautāja - vai tad tu nevēlies? Līdz ar to nekas nav melots! Caurskatot valdes sēdē, mani bez liekām pārdomām atbrīvoja, jo noticēja. Biju priecīga. Plāns izdevās. Pārsteigums! Nedomāju, ka tik viegli noticēs.

Mamma nolēma ar abiem jaunākajiem dēliem atgriezties atpakaļ uz vecajām mājām. Viņai ļoti nepatika Nellijas plāns. Viņa dusmojās, ka dodos prom no laukiem. Kas viņai palīdzēs? Apsolījos pa brīvām dienām atbraukt, palīdzēt. Maz gan varēju šo solījumu izpildīt. Viņa bija pietiekoši stipra, lai pati tiktu galā.

Ap mūsu māju bija nodibinājies sovhozs. Tā skaitījās valsts saimniecība. Tur maksāja tikai naudā pēc nopelnītā. Mamma tur strādāja, kamēr Centis ar Daini pabeidza skolu. Tad sākās jauna ēra, par ko pastāstīšu vēlāk.