Kļūstu pilsētniece

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (11.turpinājums): 

Abas ar Nellijas tanti devāmies uz Rīgu. Mana mājvieta atradās Valdemāra ielā, pretī Mākslas muzejam. Ieeja no sētas puspagrabā, vienistabas dzīvoklī. Tur dzīvoja māte ar nepilngadīgu dēlu- invalīdu.

Sākumā biju kā no laivas izsviesta. Jutos ļoti neērti. Pagāja laiks, kamēr pieradu. Ģimene, kurā strādāju kā mājkalpotāja un bērnu aukle, bija bagāta. Viņš bija celtniecības vadītājs. Jūrmalā, Bulduros, īrēja vasarnīcu. Mēs ar bērniem ik dienas devāmies uz jūru. Tā kā viņa pati nestrādāja, nākošajā gadā bērnus auklēja pati.

Sameklēju citu vietu pie Stomatoloģiskās slimnīcas direktores. Viņai bija liels, skaists dzīvoklis. Darba daudz. Gāju trīs reizes nedēļā. Viņai manis palika žēl, ka es tik jauna un ka man nav valsts darba- nebūs darba stāža! Valsts darbu toreiz pēc likuma nevarēju dabūt, jo nebija Rīgas pieraksta. Neatradu nevienu, kas mani varētu pierakstīt, jo bija jābūt noteiktai kvadratūrai uz cilvēka. Viņa mani nelikumīgi iekārtoja savas slimnīcas virtuvē kā virtuves strādnieci. Tā kā es čakli strādāju, mani pakāpeniski paaugstināja darbā. Drīz kļuvu par pavāra palīgu, tad pavāru, beidzot par šefpavāru. Varēju pat aizvietot diētas māsu viņas atvaļinājuma laikā.

Man gribējās pabeigt vidusskolu neklātienē. Tā kā pēc pamatskolas bija pagājuši vairāki gadi, vajadzēja iziet sagatavošanas kursus. Pabeidzu. Iesniedzu dokumentus. Tomēr tā kā nebija Rīgas pieraksta, mani nepieņēma.

Radās cita iespēja- neklātienē iestāties sešu mēnešu māsas kursos ar piebildi, ja teicami pabeigs, varēs iestāties medmāsas vakarskolā. Kursus pabeidzu teicami, bet tieši tajā gadā no Maskavas atnāca paziņojums par šīs skolas likvidēšanu. Pārdzīvoju, ka man neveicās.
Mācību laikā pēc pāris mēnešiem strādājām slimnīcā kā nakts dežūrmāsas. Man tas patika.