Skolas laiks

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (3.turpinājums): 

Pienāca skolas laiks. Toreiz skolā bija jāiet sešas dienas nedēļā. Laiks bija nemierīgs. Visapkārt karoja. Skolā sāku iet vācu laikā. Attālums līdz skolai bija 5 km. Rudenī un ziemā no tumsas līdz tumsai.

Skolas laikā nomainījās divas valsts varas. Vācu laikā katru rītu, zvanam noskanot, bērni pulcējās lielajā zālē uz rīta dievkalpojumu. Tika nolasīts kāds Bībeles pantiņš no „Ticības mācības” grāmatas. Noturēja rīta lūgšanu, tad visi steigšus devās uz savām klasēm. Tā pati grāmata, sākot ar otro klasi, bija kā atsevišķa stunda divas reizes nedēļā.

Vācu laikā, kad sabatā negāju skolā, neko daudz neteica. Nokavētās mācību stundas dabūju no klases meitenēm.

Laiki mainījās. Kā jau no vēstures zinām, Krievija karu uzvarēja, Vācija zaudēja. Man tas bija grūts, pārbaudījumu pilns laiks, ne tikai man, bet visiem, kas gribēja palikt Dievam uzticīgi. Ticības dēļ nācās daudz ko paciest. Tajā laikā ticībā biju tik tālu nostiprinājusies, ka spēju pati stāvēt pretī uzbrukumiem. Cīņā pret Dievu gribēju palikt uzticīga līdz galam, lai vai kas notiek.

Vajāšanas nāca pār visiem kristiešiem. Tika apcietināti sludinātāji, izsūtīti, pazemoti. Nekādi apstākļi nespēja iedragāt viņu ticību, viņi bija gatavi pat atdot savas dzīvības Kristus dēļ. Nezinu, kā tas būtu šodien?

Pārdzīvoja arī bērnu vecāki, jo bērnus draudēja noņemt, ko arī daži piedzīvoja. Atceros gadījumu Lietuvā. Bērni tika noņemti un aizsūtīti uz kopmītnēm. Vienalga sabatā viņi uz stundām negāja, no kopmītnēm aizbēga. To varēja izdarīt, jo bija pietiekoši lieli.

Arī man nācās daudz pārdzīvot. Vairākas reizes mani izsauca pie direktores skolas kancelejā. Mēģināja mani pārliecināt, pierunāt, kaunināt. Man teica, ka es neko dzīvē nesasniegšot, izbojāšot un sapostīšot visu savu dzīvi, ko vēlāk nožēlošot. Esot izpētīts, ka tāda Dieva nav. Ja Dievs ir, tad parādi, kur Viņš ir? Ja Viņš būtu, kāds būtu redzējis. Cilvēki paši Dievu izdomājuši. Kad izaugšot, es sapratīšot savu muļķību, nepareizi izniekoto dzīves laiku.

Es jau īsti nemācēju sevi aizstāvēt, varēju tikai apliecināt, ka tāda ir mana ticība, kas dibināta uz Bībeles pamata. Viņi teica, ka Bībele ir izdomātu pasaku grāmata. Tā kā es nemācēju paskaidrot, tika izsaukti vecāki. Gāja tētis. Kāpēc viņš sabojājot savu bērnu dzīvi? To var darīt, kad bērni paši izaugs, lai tad tic, kam grib. Tēvu pārliecināt viņiem neizdevās. Tas arī nebūtu nevienam iespējams.

Mana ticība tikai nostiprinājās. No Bībeles zināju, cik daudz Jēzus cieta un ka visos laikos ticīgiem ir bijis jācieš un arī būs jācieš, kas sekos Viņam.

Kad neko nevarēja panākt, mani izsmēja klases priekšā un apsaukāja par baptistu. Bērniem tikai to vajag, ja tā var atļauties skolotājs. Es kļuvu par apsmiekla objektu. Klusībā visu pacietu. Pēc dabas biju kautrīga un klusa, kā jau lauku bērns. Kad no skolas gāju mājās, puikas apsaukāja par baptistu, izrāva somu, spārdīja kājām un teica: „Kur ir tavs Dievs, lai palīdz!” Lai no tā izvairītos, no skolas centos iziet vai nu agrāk, vai vēlāk. Pagaidīju, kad visi aizies. Vecākiem stāstīt negribēju, jo domāju, ka tad būs vēl sliktāk. Vienkārši pacietu.

Pēdējās klasēs tā vairs nebija. Viens zēns no manas klases Fotijs, ja man darīja pāri, vienmēr aizstāvēja. Kad bijām pieauguši, jaunībā mūsu ceļi vēlreiz krustojās. Varbūt par to vēlāk.

Grūtas problēmas radīja eksāmeni, kas, sākot ar ceturto klasi, bija katru pavasari. Lielākā daļa eksāmenu bija sabatā. Mani pievienoja citai grupai vai atstāja kā vasaras darbu. Lai mani pāraudzinātu, ceturtajā klasē mani atstāja uz otro gadu. Nākošajos gadus mani eksaminēja atsevišķi vienu vai, ja bija rakstu darbi, pievienoja citai klasei. Dažreiz to vajadzēja kārtot vasarā. Pēdējā klasē vairs neviens mani neaizskāra. Visi bija draudzīgi.