2013.gada pavasaris

Mans dzīves vilciens –

Hildas Tomsones dzīves stāsts:

Ir 2013. gada ziema. No Jēkabpils rajona Kūku ciema esam pārcēlušies uz Garkalni- mazu, jauku, siltu mājoklīti. Par to galvenā pateicība Dievam un arī Aidim, kas palīdzēja to uzbūvēt, iekārtot gan ar savu darbu, gan padomu un līdzekļiem.

Garajos ziemas vakaros un naktīs, kad cīnos ar bezmiegu, daudzreiz kavējos atmiņās, pārlapojot savu dzīves gājumu kopš bērnības cauri visam garam mūža ceļojumam. Garais ceļa gabals gandrīz noiets. Pietuvojies dzīves vakara saulriets.

Nolēmu, ka varētu uzrakstīt savu mūža dzīves stāstu, ko atceros kopš bērnības. Tas kādreiz varētu interesēt mazbērnus, varbūt arī bērnus. Nav man rakstnieka dāvanas, bet mēģināšu īsumā pastāstīt to, ko atceros, lai tas būtu Dievam par godu. To, kā Viņš mani ir vadījis cauri dažādiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem. Man ir tik daudz, par ko Dievam pateikties!

Bērnība man bija sarežģīta un grūta. Bieži mocīja izsalkums un bada izjūta. Sekoja kara un pēckara laiks. Nebija nevienas mantiņas, ar ko paspēlēties. Kad paaugos, pati no lupatiņām taisīju lelles. Brāļiem tētis nozāģēja koka ripiņu, pielika kātu, tad varēja izskrieties un spēlēt dažādas spēles.

Sīkāk par visu pastāstīšu vēlāk.