Kāds mācītājs, satiekot draudzes locekli, esot jautājis:
– Pagājušā sabatā neredzēju tevi dievkalpojumā. Vai kas atgadījās?
– Jā, es padomāju, ka labāk būt siena pļavā un domāt par Dievu, nevis sēdēt baznīcas solā un domāt par siena pļavu.



Tagad Dievs arī lielai daļai no mums ir piespiedu kārtā licis atrasties mājās. Varbūt šīs ir tās reizes, kad mēs varam domāt par Dievu nevis par savu “siena pļavu”. Mācītājs Andris Pešelis dalījās ar Mervi Kalmus rakstu, kurā viņš izsaka šādu atziņu:

Iespējams, tieši pateicoties pandēmijai, tagad daudzi pa īstam piedzīvos sabatu bez visām šīm sabata skriešanām un dievkalpojumu organizēšanām. 1
Kas ir lasījuši Bībeli, būs pamanījuši, ka tajā samērā liela uzmanība tiek veltīta sabatam. Kas iepazinuši adventistus, būs pamanījuši, ka mēs sabatam veltām ļoti lielu uzmanību. Kāpēc?

Bībelē un arī adventistu izpratnē sabats ir kaut kas ļoti vērtīgs. Kaut kas svēts un īpašs.

Tomēr nereti sabats tiek sabojāts. Tā tas ir bijis Vecās Derības laikā, Kristus dienās, komunisma laikā un arī mūsdienās.

Mūsu ikdienas steigā nereti sabats kļūst par stabu, pret kuru piektdienas vakarā atsitam pieri. Dabīgs jautājums, vai tas tiešām ir kaut kas ļoti vērtīgs, svēts un īpašs, ja mēs pēc tā nemaz neilgojamies un to negaidām.

Kad Latvijā valdīja komunisma režīms, sabatu gan gaidīja. Par to domāja jau nedēļas vidū. Lūk, ilustrācija:


Laimonis Tomsons savos atmiņu pierakstos par sabatu armijas dienestā izsakās šādi:

... man par laimi sabatam drīz vajadzēja noslēgties, un es sajutu lielu atvieglojumu, ka nedēļu man tas vairs nedraud.2
Nedēļa pagāja nemanot, un jau tās vidū es atkal sāku satraukties. Kā būs ar piektdienas vakaru? Protams, nekāda sabata miera nebija.
Dienests likās pārāk viegls, salīdzinot ar sabata pārbaudījumiem.3
Protams, armijas dienests nebija vienīgais pārbaudījuma lauks adventistiem. Problēmas bija mācībās, eksāmenos, darba vietās un citās dzīves situācijās. Es pats (tas vairs nebija padomju okupācijas laiks) sabata dēļ atteicos apmeklēt savu pamatskolas izlaidumu un saskāros ar saspīlējumu ģimenē un skolā.

Kas ir tie iemesli, kas liek cilvēkam sēsties uz adatām? Kas liek uzticīgajiem kristiešiem atturēties sabatā no konkrētām darbībām, pat ja tas prasa iet cauri sāpīgai pieredzei? Manuprāt, Laimoņa rakstītais atspoguļo daudzu tā laika un šodienas adventistu motivāciju:

Nolēmu, ka galvenais ir uzticēties Dievam un nepazaudēt mūžību.4
Uzticība Dievam un mūžīgās dzīvības nepazaudēšana. Bet vai turēšanās pie sabata nepārkāpšanas līdz asinīm ir tas upuris, kas pie Dieva nonāk kā Viņam patīkama smarža? Vai tas ir tas, ko Viņš patiešām bija domājis, ieceļot šādu īpašu atpūtas dienu.

Jēzus reiz teica:

Sabats ir iecelts cilvēka dēļ, bet ne cilvēks sabata dēļ.5
Tātad Sabats ir kā dāvana – Dieva dāvana cilvēkiem. Ko mēs darām ar dāvanām, ko saņemam?


Lielākā daļa sabatu kā nevajadzīgu dāvanu iemet urnā, lai tās vietā iegūtu ko vērtīgāku.




Tomēr tādi nav visi. Ir daļa, kas šo dāvanu vērtē un sargā. Tomēr arī viņiem dzīvē var pienākt brīdis, kad kāds spēcīgāks šo dāvanu centīsies atņemt.


Tagad ir jautājums: kā šādā situācijā būtu pareizi rīkoties? Vieni izvēlas turēties pie šīs dāvanas par katru cenu.


Varbūt kādam var šķist pārspīlēti, tomēr tas nav tālu no patiesības. Ja sabats ir uzticības pārbaude un zīme pēdējā laikā dzīvojošajiem kristiešiem, tad atsacīšanās no tā grūtību dēļ izšķir mūžīgo likteni. Ja sabatu ņem nost, tad turies pie tā līdz nāvei. Ja noturēsies, tad dzīvosi, ja ne, tad tas var izrādīties liktenīgi.

Tomēr, ja sabats nav uzticības pārbaude, bet gan vienkārši skaista dāvana no Dieva, tad situācija būtiski mainās. Liela daļa no mums, ja mums atņemtu dāvanu, būtu vienkārši ļoti sāpināti.


Jā, cilvēki var mums atņemt sabatu, bet viņi nevar mums atņemt Dievu un vēlmi atkal sabatu atgūt. Varbūt pienāk dzīvē situācija, kad esam spiesti sabatā strādāt (līdzīgi kā tas bija Laimonim dienestā un ebrejiem Ēģiptē). Tajās reizēs varam sirsnīgi lūgt, lai Dievs mums šo dāvanu atkal atgriež.

Tomēr mūsdienās situācija nav tāda kā padomju armijā. Tā vien šķiet, ka dāvana mums netiek ielikta rokās, bet gan nolikta uz plauktiņa. Tā katram pašam ir jāaizsniedz, jānoceļ un jāatver. Visiem tas nav pa spēkam.

Citi šo dāvanu iegūst bez problēmām, tomēr pa nedēļu ir tā noskrējušies, ka nav spēka atvērt.


Cits dāvanu iegūst, atver, saturu izmet urnā, bet iepakojumu augstu paceltu aiznes uz baznīcu. Tomēr visvairāk iegūst tie, kas atver un izbauda šīs dāvanas saturu.


Kas tur ir iekšā? Kas ir šis saturs? Ko cilvēki iegūst no sabata?

Pirmkārt, atpūta. Manā saspringtajā dzīves ritmā sabats ievieš zināmu līdzsvaru un pasargā no izdegšanas. It īpaši tagad, kad nav jāorganizē dievkalpojumi.

Otrkārt, sabats ir piederība. Tu neesi viens, tu neesi nejaušs. Tevi ir radījis Dievs. Tu viņam piederi, jo esi Viņa bērns. Sabatam vajadzētu vienmēr atdzīvināt šo iekšējo dziļi personisko saiti ar mūsu Radītāju.

Treškārt, sabats ir pieņemšana, brīvība, vērtība, kas nekādā ziņā nav jānopelna, jo par to samaksāja Kristus pie krusta. Sabats nav dots, lai pelnītu glābšanu vai lai pierādītu, ka esi uzticīgs, tāpēc derīgs Debesīm. Sabats ir dots, lai katrreiz atcerētos, ka tu jau esi glābts. Tu jau esi vērtīgs Dieva acīs. Tu jau esi pieņemts.

Ceturtkārt, sabats ir mūsu nākotne. Kristiešu nākotne nav nāvīgā darbā nopelnīta bezgalīga slinkošana, bet gan bezgalīgs miers ar Dievu, kas nav jānopelna.

Apstājies, izbaudi, neskrien, necenties kaut ko pierādīt. Tā vietā atpūties, pateicies Dievam un izplati šo sabata mieru tālāk.

Šeit mēs nonākam pie nākamā jautājuma. Kā izplatīt šo sabata mieru tālāk? Mums apkārt ir daudz cilvēku, kuriem mūsu sabatā ir vajadzīga palīdzība. Kā mēs viņiem varam palīdzēt un tajā pašā laikā ievērot sabatu?

Ja strikta sabata ievērošana (“tev nebūs nekādu darbu darīt”) ir zīme mūsu uzticībai, tad šiem cilvēkiem īsti palīdzēt nevaram.


Jēzus savulaik teica:
Ir atļauts sabatā labu darīt.6
Sabatā atturies no jebkādas pelnīšanas – vienalga, vai tā ir nauda vai glābšana. Tomēr neatturies no labu darbu darīšanas. Izpalīdzēt citiem bez atmaksas ir labs darbs.

Sabats nav celts Dieva dēļ, lai vieglāk atpazītu tos, kurus glābt un kurus dedzināt. Sabats ir celts cilvēka dēļ, lai viņš pats un viņa līdzcilvēki izbaudītu, cik Dievs ir labs. 

Svētīgu sabatu!


Informācijas avoti:
  1. https://ted.adventist.org/news/1647-coronavirus-god-and-each-other?fbclid=IwAR1DxU4yBLCkGE2FE7Pqc161xuwwC_I-M6RtZLeupXb0_XbVba6uVJHi0Sg 
  2. http://blogs.adventistiem.lv/2019/08/pirmas-dienas-dienesta.html 
  3. http://blogs.adventistiem.lv/2019/09/sabati-armija.html 
  4. http://blogs.adventistiem.lv/2019/09/soda-vieta.html 
  5. Bībelē, Marka evaņģēlijs 2:27
  6. Bībelē, Mateja evaņģēlijs 12:12
Dalīties Google Plus

Ulvis Skadiņš:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Komentāra publicēšana