Krīze: kādi mēs esam?

Es katru dienu saņemu vairākus desmitus vēstuļu, daudzus telefona zvanus, vadu radio Brīvo mikrofonu, protams, esmu arī populārākajos sociālajos tīklos. Es uzdrīkstos sacīt, ka kaut cik sajūtu ļaužu noskaņojumu. Mēneša laikā tas ir kardināli mainījies. Vēl pirms dažām nedēļām daudzi teica, ka vīruss ir žurnālistu uzpūsta sensācija, šodien šādu vēstuļu praktiski nav. Sākumā vispārējā karantīna šķita pārspīlēta reakcija, šodien šo viedokli izsaka vien retais. Mums ir iespēja pašiem uzskatāmi redzēt, kā mainās mūsu domas, noskaņojums, izpratne. Tajā pašā laikā aug spriedze un dusmas uz vieglprātīgajiem. Es pat teiktu, ka daļā ļaužu šis noskaņojums kļūst bīstami agresīvs. Redzēju video, kur pasažieri burtiski izrēķinās ar cilvēku autobusā, kurš klepoja. Daļa sabiedrības dzīvo lielā spriedzē.

Mūsu attieksmi veido mūsu zināšanas. Sākotnēji vīruss bija tālu, bet pēdējo nedēļu laikā dzirdam, cik traģiski notikumi attīstījušies citās valstīs. Ilgais un neredzamais inkubācijas periods daudziem deva viltus drošības sajūtu, ka viss būs kārtībā. Līdz brīdim, kad situācija pēkšņi kļuva nekontrolējama. Mums taču Latvijā gribas būt tiem gudrajiem, kas mācās no citu kļūdām, ne no savējām.

Arī es arvien striktāk cenšos ievērot visus piesardzības pasākumus, ne tik daudz sevis, cik citu dēļ. Man tuvumā ir vairāki ļoti mīļi cilvēki, kuriem šis vīruss varētu būt nāvējošs. Taču runa nav tikai par ģimeni vai tuvākajiem draugiem. Mūsu attieksme pret citiem rāda, kādi mēs esam cilvēki. Mīlestība liek rēķināties ar citiem: ar viņu sajūtām, viņu vajadzībām, viņu noskaņojumu.

Vakar saņēmu uzaicinājumu no vienas jaukas draudzes Rīgā atnākt piektdien uz viņu rīkoto publisko pasākumu – stiprināt sevi un atklāt sevī garīgās dāvanas. Es par šo aicinājumu saskumu. Ticu, ka cilvēki karantīnas laikā ilgojas pēc sabiedrības. Bet tas atklāj mūsu attieksmi pret citiem. Tas atklāj mūsu attieksmi pret izmisīgajiem ārstu, valdības un sabiedrības aicinājumiem palikt mājās, nerīkot publiskus pasākumus. Tas atklāj kaut ko par mums kā kristiešiem. Es zinu, ka pagājušās nedēļas nogalēs daudzās baznīcās ienāca arī policisti, viņiem bija uzdevums pārbaudīt, vai nenotiek organizēti publiskie dievkalpojumi. Vai tiešām mēs ticam, ka tas ir Dieva prāts skaidrot policijai: “Nē, nē, šeit cilvēki ienākuši nejauši, mēs nevienu neesam speciāli aicinājuši, dievnama durvis drīkst būt atvērtas, un cilvēki vienkārši ienākuši palūgties, šis nav organizēts pasākums…”

Absolūtais vairākums draudžu tomēr ir rīkojušās atbildīgi, un man par to ir prieks. Izrādās, ka šis ir daudz jaunu iespēju laiks. Tās ir nebijušas dievkalpojumu formas, jauni un neierasti veidi, kā uzrunāt cilvēkus, ar viņiem komunicēt un viņus atbalstīt. Draudze, kuru es apmeklēju, šajās dienās ir atklājusi, ka attālinātā komunikācija ļauj atrast jaunus draugus un interesentus. Turklāt ir pavērušās iespējas parādīt, vai esam mīloši tikai teorijā, vai mums patiešām rūp cilvēki, kuri piespiedu kārtā nevar atstāt mājas un kuriem vajadzīga arī praktiska palīdzība.

Daudzi saka, ka pēc šīs pandēmijas sabiedrība būs citāda, mainījusies. Droši vien tas attiecas arī uz draudzēm. Kādas gan būs draudzes pēc tam, un vai mēs saprotam un sapratīsim tos cilvēkus, kas ir mums apkārt un ar kuriem taču patiesībā mēs gribam iedraudzēties?