Ogre

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (33.turpinājums): 

No Rēzeknes mūs pārcēla atpakaļ uz Līvāniem un Ogri. Līvānos mūsu prombūtnes laikā darbojās mācītājs Andris Pešelis. Viņu tagad pārcēla uz Madonu. Man bija jādomā, kā savienot kalpošanu abās vietās. Kur Ogre un kur Līvāni!

Dzīvot nolēmām turpat Jēkabpils pusē, Kūkās. Tagad mājas vairs nesaucās „Dzirkaļi”, bet gan „Eglītes”. Bijām privatizējuši savu saimniecību, kas sastāvēja no pusotra hektāra zemes un pusi hektāra meža. Ar Rīgu mums vairs nebija nekādas saistības. Dzīvokli atstājām Aidim. Viņš apprecējās ar Tatjanu un tur arī palika dzīvot.

Ogrē reizēm es paliku arī nakšņot, lai varētu apmeklēt draudzes locekļus. Turpat, kur notika dievkalpojumi, bija maza istabiņa mācītājam. Ogrē ilgāku laiku nebija bijis pastāvīga mācītāja, tāpēc daudzi sanāksmes vairs neapmeklēja. Vajadzēja tagad viņus apciemot. Savulaik ūnijas pārstāvji te bija sarīkojuši evaņģelizācijas semināru, daudzi bija kristījušies, bet uz dievkalpojumiem vairs nenāca. Mans uzdevums bija viņus pamudināt un iedrošināt, kā rakstīts Ebr.10:25- „Neatstādami savas sapulces, kā daži paraduši, bet cits citu paskubinādami un to jo vairāk, redzot tuvojamies to dienu.”

Ciemojoties nācās secināt, ka ir daudz kas nokavēts. Daži bija atgriezušies tajās baznīcās, no kurām bija aizgājuši. Viens otrs vienkārši nevēlējās pat satikties ar mani. Draudzes vecākie ierosināja, ka tādi ir jāizslēdz no sarakstiem. Kad gadu biju darbojies, tā arī darījām. Pirmajā reizē izslēdzām 10 cilvēkus. Kad draudzes vecākie aicināja vēl pārskatīt sarakstu, atbrauca mācītājs Andrejs Āriņš, un mēs abi apmeklējām atlikušos, kuri vairs nevēlējās nākt. Arī viņš bija spiests pārliecināties, ka te vairs neko nevar līdzēt.

Andrejs ierosināja vēlreiz organizēt evaņģelizācijas semināru. Tas arī tika izdarīts. To vadīt uzņēmās  Viesturs Reķis, kas bija atgriezies no Amerikas Latvijā. Mani viņš piesaistīja kā palīgu. Viņš jau bija pabeidzis mācības un ieguvis doktora grādu teoloģijā.

Viesturs man uzticēja sarunāt telpas Lielvārdē Kultūras namā. Gribējām semināru rīkot tur. Protams, bija jāuzrunā iespējamie klausītāji. Divās dienās centos apstaigāt Kultūras namam tuvumā esošās mājas un izdalīt ielūgumus. Jāsaka, cilvēki bija diezgan atsaucīgi. Uz semināra atklāšanu atnāca ne mazums. Lielvārdē dzīvoja arī Gvido, mūsu seno draugu meitas Daigas vīrs. Viņš slimoja ar izkaisīto sklerozi. Vienmēr kāds viņam aizbrauca pakaļ un atveda. Daiga arī reizēm atnāca paklausīties. No Ogres Juris Driķis ar autobusiņu atveda no turienes vairākus ieinteresētos.

Semināru noslēdzām ar koncertu un aicinājumu pieteikties kristībām. Patīkami bija redzēt, ka vairāki pieteicās slēgt derību ar Dievu. Ogres draudzei tie bija lieli svētki.

Neatceros, pēc cik ilga laika Mārīte, mana māsiņa, uzaicināja māsīcu Silviju atbraukt viņai līdzi uz Ogri. Silvijai bija audzējs, un viņa vēlējās tikt dziedināta un uzticēt savu dzīvi tālāk Dievam. Viņa jau bija apmeklējusi dažas harizmātu draudzes, bet viņai nebija tur paticis.

Es piedāvāju viņai mācīties Bībeles stundas. Viņa ar prieku tam piekrita un sāka regulāri braukt uz Ogri. Kad stundas beidzās, viņa tūlīt piekrita kristīties. Tas tiešām bija mums visiem liels pārsteigums. Silvija, kas vārda tiešā nozīmē bija dzīvojusi vieglprātīgu dzīvi, tagad kļuva septītās dienas adventiste. Atceros, ka mana mammiņa un Zenta, viņas māsa, bija ļoti pārsteigtas. Zenta, kas līdz šim bija skeptiska pret ticību Dievam, arī sāka interesēties, tikai viņa nepieņēma tādu lēmumu kā Silvija, bet par to vēlāk.

(turpinājums sekos)