Pensionēts

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (noslēgums): 

2008.gada kongresā tika pieņemts lēmums, ka mācītāji, kas sasnieguši pensijas vecumu, jālaiž pelnītā atpūtā. Ja arī viņus paturēs aktīvā darbā, tad tikai vienā draudzē. Tobrīd mēs tādi bijām trīs. Man jau bija 65 gadi.

Domāju, ka mani vēl atstās Līvānos, bet nekā. Droši vien dažādo pretenziju dēļ, kuras izteicu, vadība labprātāk vēlējās, lai esmu pensijā. Uz Jēkabpili un Līvāniem atsūtīja Ainaru Gaili. Viņam jau bija Aizkraukles draudze.

Līdz Jaunam gadam man nācās vēl pašam kalpot, jo Ainars paņēma atvaļinājumu un aizbrauca pie radiem uz Ameriku.

Pirms viņa atgriešanās abas draudzes noorganizēja sirsnīgu atvadīšanos no mums. Arī aizkrauklieši atbrauca un mūs iepriecināja. Jēkabpilieši mums uzdāvināja trenažieri, lai tā mēs saglabājam veselību. Atmiņā saglabāsies šie atvadu svētki. Viens otrs man jautāja: „Ko tu darīsi tālāk?” Jāsaka, es īpaši nejutu, ka kaut kas mainītos. Ainars trīs draudzēs vienlaicīgi nevarēja kalpot, un tāpēc man tāpat nācās katru sabatu kaut kur runāt, tikai, protams, bez atalgojuma. Kalpošanu cietumā gan es pametu. Tur neviens cits arī negribēja darboties.

Kā jau rakstīju, Rīgas dzīvokli bijām atstājuši Aidim. Viņš to privatizēja. Pēc kāda laika viņam radās ideja, ka varētu to pārdot un uzcelt māju kaut kur labākā vietā. 2006.gadā viņš varēja uzsākt mājas celtniecību. Es arī šad tad braucu palīgā, un 2007.gadā viņi jau atstāja Rīgu un pārcēlās uz savu jaunuzcelto māju. Gada laikā, intensīvi strādājot, viņi varēja jau ievākties jaunajā mājoklī.

Jāsaka, māja ir ļoti labā vietā, tuvu dzelzceļa stacijai. Blakus ir autobusa pietura, bērnu dārzs un skola. Tā kā viņiem bija ieplānots, ka būs trīs bērni, katram ir arī sava istaba. Arī mums skaitījās sava. Tā būtu, kur tagad ir darba kabinets. Tur viena siena ir grāmatu plaukti. Vēlāk pārrunājot sapratām, ka īsti piemērota mums tā nebūtu. Tāpēc nolēmām vēl blakus pagrabam izveidot atsevišķu dzīvoklīti. Pāris rudeņus pabraukāju un kopīgi ar Aidi to izbūvējām.

Jau kādu laiku dzīvojam te, Garkalnē. Kādu laiku pa vasaru joprojām braucām uz Kūkām, bet ziemā Garkalnē. Kūkās nosvinējām savas zelta kāzas. Tas notika 2015.gada 6.jūnijā, sabatā, kad vairākas draudzes pie mums laukos, brīvā dabā, kopā sarīkoja svētku dievkalpojumu. Kalpoja ar svētrunu Viktors Geide, un ar muzikālo sniegumu iepriecināja Valmieras vīru kvartets. Diena bija saulaina, skaista.  Jutāmies kā no jauna salaulāti. Diemžēl pēc dažiem gadiem viņa saslima, un 2019.gada nogalē Hildiņa aizmiga līdz augšāmcelšanās rītam.