Harizmāti

Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (34.turpinājums): 

Ogrē aktīvi sāka darboties vasarsvētku draudze, un viņi piedāvāja kopīgu sadarbību. Īsti neaptverot, par ko ir runa, mēs piekritām satikties ar viņiem kopīgās pārrunās. Mērķis bija evaņģelizēt pilsētā. Sanācām kopā, lai izstrādātu plānu sadarbībai. No adventistiem bijām trīs- es, Andris Āriņš un Herberts Driķis.

Prātā palikuši divi lieli pasākumi. Vienā no tiem tika noīrētas telpas trīs dienu plašam ekumēniskam evaņģelizācijas semināram, kurā runāja arī Driķis un Āriņš. Par ko runāja Āriņš, vairs neatceros, bet Driķis aplūkoja uz sava sagatavotā plakāta ziloni, savukārt lejā vairāki mazi cilvēciņi mēģina noteikt, ko viņi redz. Viens redz tikai snuķi, cits savukārt tikai kājas un tā tālāk, bet pateikt, kas tas par dzīvnieku, viņi nespēj.

Otrs pasākums, ko atceros, bija kultūras namā sarīkots Lieldienām veltīts koncerts. Bez harizmātiem un baptistiem tur piedalījāmies arī mēs. Āriņš atkal runāja, bet es un Vizmas ansamblis uzstājāmies ar muzikālu sniegumu. Vizmas ansambļa pavadījumā pie mikrofona nodziedāju „Lielais brīnums”. Taču tad uz skatuves kāpa Ļedjajevs no Jaunās paaudzes. Kad klausījāmies viņu, sapratām, ka turpmākā sadarbība vairs nebūs iespējama. Viņu mežonīgā dziedāšana un briesmīgā lēkāšana pa skatuvi bija kaut kas nepieņemams. Es pēc tam skaidri pateicu, ka šādos pasākumos piedalīties vairs nevarēšu.

Tas bija laiks, kad visās pilsētās īpaši vasarsvētku draudzes centās sadarboties ar citiem kristiešiem. Vēl tad, kad biju Jēkabpilī, pie manis ciemos Leona Paegles ielā atnāca „Jaunās paaudzes” mācītājs Miša. Viņš bija gados jauns, atnāca kopā ar savu sieviņu. Viņš piedāvājās ar mani sadarboties. Viņš esot dzirdējis par mūsu sekmīgo evaņģelizāciju un varot mums palīdzēt. Es viņam tūlīt jautāju, kā tad būs ar baušļiem? Mums svētā diena ir sabats, septītā nedēļas diena. Viņš mēģināja pierādīt, ka tas jau nav tik svarīgi. Svarīgākās ir Svētā Gara dāvanas, kam vajadzētu veltīt uzmanību. Kad bijām kādu laiku kopā pārrunājuši, viņi taisījās aiziet. Uzaicināju pielūgt. Sākumā viņš lūdza saprotami krievu valodā, bet pēc tam sāka runāt „valodās”. No lūgšanas piecēlušies, jautāju: ja viņam ir Svētā Gara dāvana runāt valodās, kāpēc viņš ar mani nerunā latviešu valodā un lūdz tā, ka neviens nesaprot? Viņš man atbildēja: Tu nezaimo Dievu!”

Pēc šī notikuma viņš mani uz sadarbību vairs neaicināja. Viņš gan atsūtīja šad un tad aicinājumu apmeklēt Krustpils Kultūras namā viņu lielākos svētkus. Vienā reizē, tas gan bija parasts dievkalpojums, aizgāju. Toreiz viss šķita diezgan pieklājīgi. Viņš mani redzēja, bet klāt nepienāca.

Aizgājām vēl vienu reizi, tad, kad viņiem bija sarīkots dziedināšanas pasākums. Toreiz devāmies vairāki: Armands, Oļa, Irbītis un Hildiņa. Viņi nosēdās tuvāk skatuvei, lai vērotu, kā notiek šie brīnumi, vai tur nav kāda apmuļķošana. Pasākums tuvojās noslēgumam, un Armands klusu ierosināja, lai mēs katrs pie sevis pielūdzam, lai viņiem nekas nesanāktu. Neatceros, kā tas viss beidzās, bet tur tiešām nekādu brīnumu nebija. Miša esot pateicis, ka viņu vidū ir ļaunie spēki, kas traucēs.

(turpinājums sekos)