Laimoņa Tomsona dzīves stāsts (6.turpinājums): 

Tajā nedēļā bija paredzēts īpaši pievērst uzmanību zvēresta nodošanai, Šī man bija nākamā problēma. Dieva Vārds saka: ”Tev nebūs zvērēt!” Zvēresta teksts, kāds bija jāpieņem un zem kura jāparakstās, man kā kristietim nebija pieņemams. Mani mēģināja pārliecināt, ka, dzimteni aizstāvot, jābūt gatavam ne tikai par to mirt, bet bez žēlastības iznīcināt jebkuru ienaidnieku. Tāpēc kārtējā sabatā, jau 23.decembrī, mēģināja vēlreiz visādi pāraudzināt, gan morāli, gan fiziski. Beidzot manu lietu nodeva prokuratūrai.

Tajā pašā sabatā un vēl pāris reizes nedēļā tiku vests ar mašīnu pie iesirma prokurora. Mans tulks brauca vienmēr līdzi. Tie bija vismaz 30 km līdz tuvākajai pilsētai. Prokurors šķita lādzīgs. Viņš sīki par visu izjautāja. Likās, viņš bija pazīstams ar kristietību.

Pēdējā tikšanās reizē viņš uzdeva savādu jautājumu. Pieliecies man tuvu klāt un acīs paskatījies, viņš prasīja, vai es kādreiz neesmu cietis avārijā, zaudējot samaņu? Varbūt ir bijusi kāda trauma? Iespējams, man jau toreiz nedaudz trīcēja galva no pārdzīvojumiem, un bija pamanāmi daži sirmi mati. Pēc tam, sāņus paaicinājis tulku, viņš teica, lai tas man tuvāk paskaidro, cik svarīgi man ir atcerēties, ja kāda trauma ir bijusi. Viņš pats mūs uz kādām minūtēm atstāja vienus un aizgāja uzsmēķēt.

Kad biju palicis divatā ar tulku, varēju saprast, ka viņam bija patiesi manis žēl. Tulks laikam vislabāk mani izprata. Neatceros vairs viņa vārdu. Puisis sacīja, lai es tagad nometos uz ceļiem, rokas paceļu uz debesīm un lūdzu Dievu. Kad prokurors ienāks, lai viņš to redz. Viņš nodomās, ka man nav viss kārtībā ar galvu, un man tā būs liela iespēja tikt demobilizētam. Es atbildēju, ka negribu, lai cik tas būtu vilinoši, izlikties, un tas arī nav pēc Dieva prāta.

Kad atgriezās prokurors, es teicu, ka neatceros, ka būtu fiziski traumēts, izņemot to, kas tagad jāpiedzīvo manas ticības pārliecības dēļ. Viņš atbildēja, ka par to es pats esot vainīgs. Lai dienējot trīs gadus, pēc tam lai daru, kā man šķiet labāk. Viņš teica, lai es padomājot nopietni. Ja es turpināšot nepakļauties armijas disciplīnai, tad neizbēgami tikšu notiesāts uz 10 gadiem, un tālu nav vairs arī Vorkuta. Viņš teica:
Man tevis ļoti žēl, nesabojā savu dzīvi! Ja gribi redzēt savu meiteni un palikt kopā ar viņu, tad tev nav citas iespējas, kā normāli pavadīt šos trīs gadus.
Tomēr es nebiju gatavs piekāpties. Biju jau noskaņojies, ka trīs gadi ir garš laiks, kas zina, kā būs pēc tam. Nolēmu, ka galvenais ir uzticēties Dievam un nepazaudēt mūžību. Toreiz, cik atceros, biju pat gatavs, lai mani nošauj, lai tikai nav jāpiedzīvo daudzas spīdzināšanas. Mājās tante man bija stāstījusi, kā izrīkojās ar Valdi Beļavnieku un vēl pāris citiem, kuri arī bija nonākuši līdzīgā situācijā. Tante teica- ja notiesās, tad var gadīties, ka būs vieglāk. Parasti 10 gadus tikai draudot, vairāk par pieciem reti kāds izciešot.

****

Tā kā es joprojām sabatā pavēlēm nepakļāvos, nākamajā reizē tika izsaukta mašīna, kura mani aizgādāja uz 50 km attālo „gubvaktu”. Biju jau pieradis vizināties. Tikai šoreiz mani neveda parunāties ar prokuroru.

Mani ieveda vienā telpā, sapratu, ka te tikai piereģistrēs un tad vedīs kur citur. Reģistratūrā jautāja pavadošajam virsniekam, par kādu pārkāpumu tieku sodīts. Viņš sacīja, ka nepakļaujos armijas disciplīnai un atsakos arī nodot svinīgo zvērestu „kaut kāda reliģiskā fanātisma dēļ”. Zvērests bija paredzēts pēc dažām dienām. Laikam lai nesabojātu pārējo biedru svētkus, jo zvēresta  nodošana skaitījās īpašs notikums, mani atveda te.

Kad biju piereģistrēts, man noņēma visas siksnas, pat no biksēm, un ieveda tukšā, patumšā telpā, un atstāja vienu. Te es paliku līdz pašam vakaram. Jāatzīst, jutos labi. Domās pārcilāju dažas Bībeles rakstvietas un atcerējos dažus citātus no grāmatas „Lielā cīņa”. Man jau pašā sākumā atņēma, ko biju paņēmis līdzi, gan Bībeli, gan arī izrakstus no „Lielās cīņas”. Kas prātā bija palicis, to tagad pārdomāju. Biju priecīgs par tādu klusumu. Nezināju, kas būs tālāk. Biju gatavs tādā stāvoklī atrasties visas desmit diennaktis, arī bez ēšanas. Līdz šim tāda priekštiesība nebija, ka varu netraucēti lūgt Dievu un pārdomāt bez kāda klātbūtnes. Visu laiku tiku tramdīts un pratināts. Bet te bija tik labi! Es pie sevi nodomāju, ja mans sods būtu iztikt sabata dienā vai arī vairākas dienas bez ēšanas, tie man būtu svētki.

Tā pārdomājot, pēkšņi tiku iztraucēts. Durvis atvērās, un pa tām ieskrēja ap 20 tādi paši sodītie kā es. Viņi tikai bija atvesti par citiem, rupjākiem pārkāpumiem un šeit jau vairākas sutkas pabijuši.

Mūs visus nostādīja ierindā un izsauca pēc vārdiem, arī mani. Īsu mirkli paskatījies uz mani, komandieris skaļi nedabīgā balsī deva komandu doties uz vakariņām. Viņam rokās bija stienis, kas ārpusē bija noņemts no durvīm. Es nezināju, ka viņš, ja nebija labā omā, mēdza ar to uzšaut pa muguru pēdējam, kurš izskrēja no šīs telpas. Ja viņš komandēja, tas bija jāizpilda ātri, skriešus. Pašai ēšanai bija atvēlēts ļoti mazs laiks, tikai dažas minūtes.

Es to nezināju un biju pēdējais, izskrienot no telpas, un par to man nācās saņemt spēcīgu sitienu ar šo stieni. Es pat no sāpēm iekliedzos, bet viņš rupji uzkliedza, vai gribot vēl? Neatceros, kādā rupjā vārdā viņš mani nosauca. Bet es arī paliku bez vakariņām. No sāpēm un negaidītās brutalitātes nebiju pamanījis, cik ātri visi iztukšo savas bļodiņas. Kad mutē liku otro vai trešo karoti, šī pati ķērcošā balss pavēlēja nostāties ierindā. Manas vakariņas palika neapēstas.

Mums nelika atgriezties telpā, kur es iepriekš biju ievietots, bet gan lika doties strādāt. Darbi bija dažādi. Vēlāk noskaidroju, ka viņš bija šīs vietas komendants, ļoti necilvēcisks, kā viņu raksturoja paši sodītie. Par viņu stāstīja dažādi. Un arī man par viņa nežēlastību pašam nācās pārliecināties.

Labi, ka ne vienmēr viņš pats visu komandēja. Šim nolūkam bija nozīmēti attiecīgie sargkareivji. Tā kā tajā dienā sabats bija sen beidzies un es biju atpūties, varēju strādāt. Tikai gribējās ļoti ēst, nebiju neko baudījis visu dienu.

Līdz vienpadsmitiem vakarā mūs nodarbināja un tad ieveda tajā pašā telpā, kur biju dienas vidū. Es pie sevis nodomāju, kā tad mēs te gulēsim, ja nav pat salmu maisu. Telpa bija gara, bet ne visa plata. Es te neredzēju arī tualeti. Ja kādam tā ievajadzētos, tad būtu jāciešas līdz pašam rītam. Turpat, tikai zābakus  novilkuši, apgūlāmies visi vienā rindā uz betona grīdas, apakšā palikuši savus pusšinelīšus.

Sešos jau no rīta tikām piecelti un izdzīti ārpus gubvaktas teritorijas ar laužņiem skaldīt nost no ielām ledu. Bija palicis siltāks, iestājies mazs atkusnis. Septiņos mūs dzina uz brokastīm. Par laimi, paša komendanta nebija, droši vien viņam bija brīvdiena.

Šoreiz apēdu visu. Laika ziņā atlaižu nekādu nebija, bet vismaz uzraugs bija daudz cilvēciskāks. Pēc brokastīm atkal bijām norīkoti ar šo pašu uzraugu pilsētā tīrīt ielas no ledus. Šajā pilsētā dzīvoja armijas ļaudis ar savām ģimenēm. Tā bija kara pilsētiņa.

Arī nākošajās dienās mēs skaldījām ledu, ēdienreizēs kaut cik ievilkām elpu, un atkal devāmies strādāt līdz vēlam vakaram, vienpadsmitiem. Darbs te bija daudz smagāks nekā armijas daļā. Arī ēdiens bija daudz trūcīgāks. Atceros, kad divi bijām norīkoti pie maizes ceptuves attīrīt pagalmu no ledus, katram mums iznesa ārā kviešu maizes kukulīti. Es burtiski to apriju, bet ēst gribējās joprojām, lai gan kukulis bija prāvāks par tagadējo ķieģelīti.

Nākamajā rītā, kad agri atkal dauzījām pirms brokastīm ledu, daži bija atspiedušies uz saviem laužņiem jeb lāpstām, lai mazliet atpūstos. Varbūt kāds pat uzsmēķēja, ja uzraugs bija atļāvies iedot slepeni cigareti. Pēkšņi nez no kurienes parādījās komendants. Viņš laikam bija pamanījis, ka tajā brīdi ne visi aktīvi darbojās ar instrumentiem. Viņš ne vārda neteicis, iesita ar kulaku uzraugam sejā, kliegdams: „Kāda velna pēc tu esi te!?” Es redzēju, ka viņa cepure aizlidoja un pa degunu tek asinis. Neticēju savām acīm. Viņš pavēlēja karavīram notīrīties un mums  uzkliedza, lai nebūtu vairs nekādas gurķošanās, un aizgāja.

Visu jau vairs neatceros, prātā palikuši tikai spilgtākie momenti. Tomēr divus neaizmirsīšu nekad. Tie abi saistīti ar šo „mongoli- nagu maucēju”, kā viņu dēvēja. Vienu man nācās piedzīvot pašam uz savas ādas.

(turpinājums sekos)
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru