Tas bija vēls rudens, jau tuvojās ziema, kad uzzinājām sliktās ziņas – mammai vēzis tomēr ir izpleties tālāk. Varbūt kādi lasītāji atceras mammas rakstīto dzīvesstāstu par viņas dzīves vilcienu un atziņu, ka tuvojas brīdis, kad no šī vilciena būs jāizkāpj.
(skat. blogs.adventistiem.lv/2018/01/vilciena-epilogs.html)

Savukārt pavasarī es uzrakstīju savu pateicību Dievam par Viņa dziedinošo pieskārienu. Mamma izturēja divas ļoti smagas operācijas, un lai gan pirms pāris gadiem bija šķitis, ka viņas dzīves vilciens tuvojas gala stacijai, viņa bija atspirgusi.
(skat. blogs.adventistiem.lv/2018/06/izkapsana-no-vilciena-ir-atlikta.html)

Diemžēl šajā rudenī ziņas bija bēdīgas. Pirmajā lielajā pārbaudē pēc nieru operācijas atklājās, ka izoperētais vēzis tomēr nav uzvarēts. Metastāzes bija izpletušās gan uz virsnierēm, gan arī uz plaušām. Dakteris atzina, ka audzējs mammai ir agresīvs un salīdzinoši strauji virzās uz priekšu.
Ar šo domu bija jāaprod. Vairākas dienas manas rīta pastaigas bija garākas nekā parasti. Iedrošināja mammas un tēta ticība. Viņi nesaguma. Visgrūtāk noteikti bija tētim, taču arī viņš ārēji joprojām bija možs – acīmredzot, Dieva klātbūtnē viņš bija atradis mierinājumu. Mamma, kā parasti, sacīja: visam savs laiks, viņai jau bijis garš mūžs, kā būs, tā būs labi.

Lai gan ārsti uzreiz sacīja, ka ķirurģiski palīdzēt vairs nav iespējams, tomēr saruna ar onkologu pavēra citu cerības staru: nieru audzējiem esot radītas jaunākās paaudzes zāles, kuras spēj uz laiku apturēt vai vismaz palēnināt vēža izplatīšanos. Kā vēlāk izlasīju internetā, pozitīvas dinamikas gadījumā tās var piebremzēt vēzi divkārt un pat vēl vairāk. Protams, par izārstēšanos runa nebija.
Svarīgs bija cilvēciskais iedrošinājums. Paldies Arvīdam Irmejam, kurš aprunājās ar mammu un iedrošināja zāles izmēģināt. Iemesls šaubām bija– tikai puse no pacientiem spējot izturēt medikamenta blaknes: caureju, sliktu dūšu, paaugstinātu asinsspiedienu utt. Blakņu saraksts bija milzīgi garš. Sākotnēji spriedām: nav nozīmes pagarināt dzīvi, ja tā kļūst par mocībām.

Tā bija liela Dieva žēlastība, ka mamma blaknes gandrīz nejuta. Viņas organisms spēja pielāgoties. Ticu, ka liela nozīme visā bija arī viņas līdzšinējam dzīvesveidam, viņa visus gadus ir rūpējusies un turpina rūpēties par veselību. Joprojām katru rītu viņas gatavotie augļu un dārzeņu smūtiji uztur arī mūs.

Nevaru nenovērtēt to labo, ko dara mūsu valsts. Zāles izrādījās pasakaini dārgas: mēneša deva izmaksāja 2000 eiro. Taču valsts 100% visu kompensēja, mums bija jāmaksā tikai pacienta nodeva.
Paralēli mamma lasīja grāmatu „Dzīve bez vēža”, kur ir rakstīts par aprikožu kauliņiem un to labvēlīgo ietekmi cīņā pret audzējiem. Viņa nolēma pasūtīt  ar kauliņu pulveri pildītās  kapsulas, kuras tautā iesauktas par B17. Kāpēc gan nē?

Protams, mēs visu nolikām Dieva ziņā. Es nezinu, ko un kā lūdza mani vecāki, taču mana saruna ar Dievu bija apmēram šāda: „Tu, Tēvs, zini, ka es ļoti mīlu savu mammu un ilgojos, lai viņas dzīvē notiktu vislabākais. Es ļoti gribētu vēl ilgāku laiku pavadīt ar viņu kopā, un zinu, ka ja Tu gribi, Tu vari viņu dziedināt. Taču es apzinos, ka viņa nevar dzīvot šajā pasaulē mūžīgi, un tikai Tu zini, kā viņai būtu vislabāk, kā viņiem abiem ar tēti būtu vislabāk. Ja Tu vēlies, dziedini viņu vai paildzini viņas mūžu. Bet dari tā, kā Tu zini.”

Kā jau nojaušat, es rakstu tāpēc, ka man atkal ir labas ziņas. Lai gan viņai joprojām plaušās ir daudz trombu, kuri tur ir jau divu gadu garumā, un mēs nezinām, kā tie ietekmēs dzīvi turpmāk, tomēr Dievs atkal viņas dzīvē ir darījis kārtējo brīnumu. Metastāzes ir pazudušas. Tik priecīgu un neticamu ziņu esam saņēmuši pēc nākamās pārbaudes. Dārgās ķīmijas zāles vairs nav jālieto, pie onkologa nav jāiet. Vismaz pagaidām vēzis atkal ir pazudis!

Lai gan es kautrējos, ka tik bieži rakstu par mammu, es tomēr jutu pamudinājumu šodien vēlreiz uzrakstīt. Kā lai es par notikušo nepriecājos? Man prātā nāk Jēzus apsolījums, kuru esam šajās dienās piedzīvojuši: „Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts.” (Jāņa 16:24). Mammai aprīlī paliks 85, un viņa turpina aktīvi darboties un palīdzēt arī mums. Viņas dzīves vilciens turpina ripot pa Dieva uzbūvētajām sliedēm.

Beigās tikai maza piebilde. Pirms 11 gadiem mamma reiz jau liecināja par to, kā viņu Dievs dziedināja no vēža toreiz. Tad viss notika vienas nakts laikā. Šo liecību varat izlasīt 2008.gada žurnāla „Adventes Vēstis” numurā 19.lappusē. Elektroniski to varat atrast šeit: adventisti.lv/files/Adventes-vestis/
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru