Dieva dāvana – veselība un dzīvība

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Ventspils, 2003.-2013. 2.daļa) 

Kādu laiku strādāju divās pilsētās, un bija savi pienākumi arī Bībeles biedrībā. Slodze liela, tomēr, paldies Dievam, jutos labi.

2006.gada vasarā prātā radās viena doma. Katru gadu man bija veselības apdrošināšana, bet ārsti netika apmeklēti, jo nebija vajadzības. Tajā brīdī, esmu pārliecināts, šo domu deva Dievs, jo Viņam bija plāns manai dzīvei.  Nodomāju: jāpatērē apdrošinātāju nauda un vienreiz rūpīgāk jāpārbauda veselība.
Saņēmu norīkojumu no ģimenes ārsta. Pārbaudoties veselības centrā, man atklāja negaidītu slimību – vēzis pirmajā stadijā.  Sākotnēji tas bija šoks. Ārsti samazināt darba slodzi. Ģimenes ārsts zināja manus daudzos pienākumus.
Draudžu vadītājiem izteicu vēlēšanos samazināt pienākumus savienības padomē- biju tur atbildīgs par diakonijas darbu. Viņi arī man deva izvēli: kurā draudzē gribi turpināt darbu? Izvēlējos Ventspili, jo Rīgā dievnams bija uzcelts.
Tas bija decembrī. Radās jautājums par dzīvošanu Ventspilī, jo pamatdzīves vieta līdz šim man bija Rīgā, un Ventspilī tikai īrēju dzīvokli ar visām mēbelēm.
Pētot dzīvokļu cenas, atradu lētāku risinājumu nopirkt netālu no Ventspils vasarnīcu un pārbūvēt to par ziemas māju.  Vienojoties ar vasarnīcas īpašniekiem, pienāca 2007.gada janvāris.
14.janvērī bija paredzēta operācija. Pirms tam biju lūdzis savus kolēģus aizlūgt saskaņā ar Jēkaba 5: 14- “Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā.” Viņi aizlūdza par mani, un sirdī biju mierīgs, esmu Dieva rokās.
Domāju, ko darīt ar izvēlēto vasarnīcu? Atbildi radu tekstā no Jeremijas 32: 25- “Un tomēr Tu, Kungs, mans Dievs, man pavēlēji: pērc tīrumu par naudu un piesauc lieciniekus, - jebšu pilsēta jau īstenībā ir kaldeju rokās!"
Tā piektdien nopirku īpašumu un sabatā Sv. Vakarēdiena dievkalpojuma laikā ziņojumos teicu draudzei: „Nākošajā nedēļā man ir operācija, un es dodos ārstu gūstā, bet es atgriezīšos, jo vakar nopirku īpašumu, kur dzīvošu Ventspilī.”
Pēc mēneša sāku pārbūves darbus.  Vasarnīca bija Ventspils rajona robežās, un tur projektu saskaņošana bija ļoti vienkārša. Rudenī jau pārcēlos ar visu dzīvi uz Ventspili. Tā Dievs izglāba mani un piešķīra vēl dzīves gadus, jo bieži vēža diagnozi uzzina par vēlu, kad grūti ir izārstēt.

*****

Vecā ēka tika nojaukta, un saskaņā ar jauno projektu, kurš noteica tādas pašas ēkas uzcelšanu, tajā bija paredzēta dievnama pamatzāle, bet sētas pusē divos stāvos draudzei palīgtelpas, otrā stāvā paredzot dzīvokli mācītājam.

Bija 2011. gada novembris. Projekta saskaņošana bija ļoti tuvu.  Vienam no senā vīru kora dalībniekiem radās ideja, pirms nav aizgājuši dusēt vecie vīri, sarīkot vienu koncertu Rīgā. 19. novembrī no rīta man bija dievkalpojums Ventspilī, un pēc tam kopā ar dziedātājiem no Ventspils draudzes ar mašīnu braucu uz Rīgu.

Rīgā mēģinājuma laikā pirms koncerta pēkšņi saļimu. Izsauca ātro palīdzību, un mani nogādāja Stradiņa slimnīcā. Pateicos Dievam, ka nepazaudēju samaņu pie stūres vai kaut kur citur, bet Rīgā, kur tūlīt varēja izmeklēt.

Ārsti uzreiz nespēja atrast problēmu. Biju zaudējis līdzsvara izjūtu un varēju spert soļus, tikai turoties pie sienām. Otrdien ārste pārbaudīja asinsspiedienu:  240/120!  Viņa izteica aizdomas, ka vainīgas ir nieres.

Pārbaudot tās vēl caur vienu kompjūteru, man konstatēja asinsvadu sašaurinājumu par 80%. Paldies Dievam, nebija jāgaida garās rindās. Tika veikta vēl viena operācija,  un es varēju dzīvot tālāk. Vienīgi līdzsvara izjūta nu bija traucēta. Radās doma doties pilnīgā atpūtā, bet tad kā ar dievnamu Ventspilī? Lūdzu Dieva palīdzību un turpināju darbu.