Vilcienā. Epilogs

Pirms dažām dienām skatījos vienu video filmu „Dzīves vilciens”, kas manī izraisīja dziļas pārdomas. Mūsu dzīve ir līdzīga vilcienam, ar ko varētu papildināt savu dzīves stāstu. Kad piedzimstam, iekāpjam vilcienā, un ar mums kopā mūsu vecāki. Tajā var iekāpt citi mūsu tuvinieki, brāļi un māsas. Vilciens dodas tālā ceļojumā ar daudzām pieturām, kur cilvēki iekāpj un izkāpj. Līdzi ceļo sapņi, ilgas un fantāzijas. Būs kāda stacija, un vecāki izkāps, mēs paliksim. Būs stacija, un izkāps mūsu bērni. Šajā garajā ceļā būs piedzīvojumi un pārdzīvojumi. Te jāiemācās vienam otru mīlēt, vienam otru stiprināt un palīdzēt. Katram pienāk savs laiks iekāpt un izkāpt. Labāk paskatīsimies pa logu uz Radītāja brīnišķiem dabas skatiem, kas iepriecina un sajūsmina mūsu sirdis. Garām slīd bezgala daudz dažādi skaisti skati, ziedošas pļavas, dārzi un lauki. Vilciens dodas gar augstām klintīm, tuneļiem, mežiem, upēm, ezeriem, jūrām, pilsētām un ciematiem ar skaisti iekoptiem daiļdārziem. Vilciens dodas cauri rudeņiem un ziemām, pavasariem un vasarām. Katrā gada laikā savs skaistums. Katram cilvēkam savs laiks iekāpt, savs izkāpt.

Mans dzīves vilciens arī gājis dažādos laikos garus un līkumotus ceļus. Daudz redzēts un piedzīvots. Nu jau pietuvojusies mana stacija, kad vajadzēs izkāpt. Vēl gan nav zināms, cik ilgi jābrauc un kad jāizkāpj. To zina tikai mans Radītājs.

Ir kāda stacija, kur reiz visi satiksimies. To Jēzus apsolījis, ja esam braukuši kopā ar Jēzu mūsu dzīves vilcienā. Viņš, Kurš ir bijis pie stūres kā dzīves vilciena Vadītājs, Viņš ir apsolījis šo sastapšanos, vienalga, kurā stacijā esam izkāpuši. Varēsim apkampties, sastopoties ar saviem mīļajiem, ar kuriem kopā kādreiz ceļojām, lai satiktos un vairs nekad nešķirtos.

Padomā par tiem, kas šobrīd kopā ar tevi ceļo: lai lokomotīves vadītājs būtu Jēzus, kas aizvedīs līdz gala pieturai! Padomā par tiem, kuri ceļo kopā ar tevi! Laimīgu ceļu!