Paši savās telpās

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Rīgas 7.draudze, 2000.-2006.) 

Aicinājums doties uz Rīgu nāca negaidīti. Vadītājiem sacīju: “Man Rīga kā pilsēta nav sevišķi patīkama. Labāk patīk mazākas pilsētas, bet, ja jābrauc, tad brauksim.”

Protams, katra draudze ir ar savu raksturu, bet mēs visi darām vienu darbu, sludinām vienu vēsti, un tas mūs vieno. Katrā vietā jāmācās pielietot savas darba metodes un veidus.

Draudze pulcējās īrētās telpās. Aktīvi darbojās bērnu nodaļa. Arī citi draudzes locekļi bija iesaistījušies dažādos kalpošanas pienākumos. Viena grupa darbojās Kristīgā radio raidījumā „Gaisma nakts tumsā”.

Draudzei piederēja Pārdaugavā īpašums, divstāvu dzīvojamā māja ar palielu zemes gabalu, bet mājā nebija iespējams reāli izbūvēt dievkalpojumiem telpas.

Šai vietai bija īpaša vēsture. Tā sākās Pirmā pasaules kara laikā. Kāda jauna sieviete saslima ar tīfu. Pēc mediķu domām viņa bija mirusi un tika novietota morgā, lai nākošā dienā apglabātu. Šajā aukstajā telpā viņa naktī nāca pie samaņas un Dievam, kurš pēdējā brīdī viņu izglāba, apsolīja kalpot ar sirdi un dvēseli.

Līdz 1940.gadam viņai piederēja īpašums Pārdaugavā: zeme un divas dzīvojamās mājas. Viena senāk celta, otra- divstāvu ar četriem dzīvokļiem- nesen pabeigta. Tas viss tika nacionalizēts.

1960. gadu sākumā viņa sajuta, ka drīz noslēgsies šīs zemes dzīve, bet sirdī bija cerība, ka Latvija kādreiz būs atkal brīva. Viņa atrada kādu juristu, kurš uzrakstīja viņas testamentu, kurā kādreiz piederošos īpašumus novēlēja citai draudze loceklei (jo toreiz draudzei nevarēja novēlēt) ar nosacījumu, ka vienu māju izmanto veciem ļaudīm, bet otru dievkalpojumiem. Dievs uzturēja šīs draudzes locekles dzīves gājumu līdz 104 gadu vecumam. Viņa paspēja atgūt šo īpašumu un novēlēt draudzei. Tādā veidā draudzei bija šis īpašums. Vienīgi vecā māja bija jau nojaukta, tikai palikušas pamatu paliekas.

Draudzē domas par vietas izvēli dalījās. Tas tomēr bija diezgan kluss privāto māju sektors, dievnams varētu būt kādā no Rīgas mikrorajoniem, kur dzīvo vairāk cilvēku. Tikos ar speciālistiem Rīgas domē, bet bija jau 2000.gads, un zeme visa bija privatizēta. Pilsēta gan piedāvāja dažus zemes gabalus, bet tur nebija iespējams realizēt mūsu ieceres. Pārdošanā esošie zemes gabali bija dārgi un bez komunikācijām. Mūsu īpašumā viss bija, ieskaitot gāzi.

Pēc visiem apsvērumiem draudzes vairākums nobalsoja par celtniecību esošajā īpašumā. Jāpiebilst, ka, sākot darbu, draudzē pirmais padomes lēmums un arī draudzes stundas lēmums bija:

Mēs uzbūvēsim dievnamu, pašreiz vēl nezinām, kur, bet viens ir zināms: būs vajadzīgi līdzekļi, un tādēļ iespēju robežās ticībā ziedojiet. Draudzes vadība sola šos līdzekļus nelietot citām vajadzībām, tikai nākotnes dievnamam.

Ticībā draudze ziedoja, un līdzekļi krājās. Meklējumos pagāja pusotra gads līdz lēmumam būvēt esošajā īpašumā. Tad pagāja vēl pusotrs gads, izstrādājot projektu un saskaņojot visas atļaujas. Tika sarunāta arī celtniecības firma, kas uzņēmās atbildību, bet faktiski  būvēja draudzes locekļi, algojot tikai dažus speciālistus.

2003.gada 6.jūlijā varējām likt pamatakmeni. Draudze bija sapulcējusies uz šo svinīgo notikumu. Tajā brīdī Dievs lika man teikt vārdus ticībā, pašam īsti neapzinoties: „Pēc gada draudzes jubileju svinēsim šeit, jaunajā dievnamā.” Toreiz pēc apmaksātajiem projekta darbiem, būvatļaujas un citiem izdevumiem mūsu rīcībā bija atlikuši tikai 6000 lati. Ziedojumi nāca, es viņus zinu, tāpat kā Dievs, kurš atvēra viņu sirdis dot, lai dievnams celtos. Tomēr par vienu gados vecu draudzes locekli vēlos pastāstīt.

Viņam piederēja zemes īpašums netālu no Rīgas, bet zemes gabalam cauri gāja ceļš. Jau labu laiku viņš bija centies to pārdot, bet nesekmīgi. Viņš sacīja: ja Dievs palīdzētu un zemi varētu pārdot, tad lielu daļu viņš dotu celtniecībai.

Viņam pašam bija diezgan grūti visu to realizēt. Mana tuva radiniece bija māklere. Ieteicu viņam šo uzticamo personu. Viņš noteica summu, ko vēlas iegūt par zemi, un pilnvaroja viņu darboties. Pēc kāda laika tiešām šis īpašums tika pārdots, un, man klātesot, viņš saņēma attiecīgo summu, no kuras tūlīt viņas klātbūtnē nodeva daļu celtniecības vajadzībām.

Dievs palīdzēja ar līdzekļiem, un līdz ziemai dievnams bija zem jumta. Protams, vēl bija daudz jādara, vēl bija vajadzīgi līdzekļi. Ap Jauno gadu nauda izbeidzās, darbi apstājās. Risināju jautājumu: varbūt varētu ņemt kredītu? Tad draudzes loceklis, ar kuru dalījos pārdomās, teica vārdus: „Kur tava ticība?” Slava Dievam, pēc pusotra mēneša varējām darbus turpināt.

Pienāca vasara. Būvējām dievnamu un gatavojāmies draudzes 70 gadu jubilejai topošajā dievnamā. Vēl bija dažas nedēļas, bet dievnama grīdas vietā bija smilšu paklājs. Kāds draudzes loceklis gandrīz izmisumā ieteicās, ka ar steigu jāmeklē citur telpas jubilejas pasākumam. Bija ieplānota apsildāmā grīda, tātad bija vajadzīgas visas komunikācijas un vēl betons.

Un tomēr pēdējā otrdienā tika iebetonēta grīda.  Pēdējā ceturtdienas vakarā pret pusnakti iebetonētas  kāpnes, lai iekļūtu dievnamā.  Arī citi  darbi saistībā ar jubileju tika pabeigti, un sabatā, slavējot Dievu, svinējām jubileju sen ilgotajās savās telpās.

Vairāki teica: paliksim un turpmāk pulcēsimies šeit, jo ir labi. Tomēr bija vajadzīgs laiks mierīgi pabeigt visu līdz galam.  Nākošajā gadā pienāca svinīgais brīdis, kad varējām iesvētīt dievnamu un sākt aktīvu kalpošanu jau savās telpās jebkurā laikā, ne tikai noteiktās stundās sabata dievkalpojumos. Lai Dievs svētī dāsnos ziedotājus visā tālākajā dzīvē!

2003.gada nesa jaunas izmaiņas kalpošanā, jo draudžu kongress papildināja mana darba slodzi, pievienojot kalpot arī Ventspils draudzē.