Dievnams Liepājā

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Liepāja-Priekule, 1993.-2000. 1.daļa) 

Atkal jauns darba lauks. Savā laikā tikai vienreiz biju bijis Liepājā. Man tā bija nezināma pilsēta. Pazinu tikai dažus draudzes locekļus. Zināju, ir māja, kas kādu laiku bijusi neapdzīvota- tajā varēšu dzīvot.

Man iedeva mājas atslēgas un uzzīmēja ielu plānu, kā nokļūt. Ceturtdien iekrāvām mantas mašīnā un devāmies ceļā. Kādreiz bijām devuši solījumu doties visur, kur sūtīs.  Tādēļ pirms pārkāpu dievnama slieksni kā kalpotājs, gribēju jau dzīvot šajā pilsētā. Bija rudens, oktobris.

Liepājā draudzes locekļi par mani jau zināja un sagaidīja. Sabatā iepazinos ar draudzi, bet pirmdien man vajadzēja būt Rīgā. Bija nepieciešama pilsētas karte, lai zinātu, kā nokļūt autoostā vai dzelzceļa stacijā. Braucot ceturtdien, biju ievērojis zīmi-norādi uz pilsētas centru.  Tādēļ pa zināmajām ielām gāju un arī nonācu centrā, bet, iegūstot karti, izrādījās, ka centrā var nokļūt daudz ātrāk. Tā pamazām apguvu pilsētu.

Draudze varēja būt pateicīga pirmajiem celmlaužiem, kas jau 1912.gadā bija uzbūvējuši dievnamu. Tomēr šodienas kalpošanas vajadzības ir daudz plašākas. Pietrūka dievnamam palīgtelpu. Bija tikai divas nelielas istabiņas. Tādēļ sākām domāt par otrās kārtas celtniecību. Tai bija vajadzīgi līdzekļi. Tā kā biju arī draudžu savienības padomes loceklis un zināju par līdzekļiem savienības kontos, tad kādā brīdī, kad tie tur ienāca, palūdzu aizņēmumu. Biju jau uzskicējis 120 kvm platību pirmā stāvā palīgtelpām, bet otrā stāvā dzīvokli mācītājam. Tad varētu pārdot esošo īpašumu Liepājā un atdot parādu.

Saņēmu piekrišanu, un pusotra mēneša laikā bija izstrādāts projekts, saņemta būvatļauja un varējām sākt būvdarbus. Bija tikai viens noteikums: jaunbūvei jābūt tieši tādai- ar visām dzegām, logiem, durvīm- kā vecajam dievnamam. Toreiz Liepājā tika jauktas vecas mājas un citi objekti, un varēja par lētākām cenām nopirkt gan pamatblokus, gan pārsedzes paneļus, gan ķieģeļus.

Vienojos ar kādu organizāciju par pamatblokiem un pārsedzes paneļiem. Tad tika nojaukta viena veca mūra ēka, būvēta no tādiem pašiem ķieģeļiem kā mūsu esošais dievnams. Tātad visi nosacījumi bija izpildāmi, un 28. aprīlī sākām būvdarbus.

Draudzes loceklis M. gribēja pārdot savu pašizkrāvēju. Palūdzu, lai paciešas līdz rudenim un aizdod mašīnu. Tas ļoti atviegloja darbu, pašiem bija transports, jo draudzes loceklim J. bija tiesības, un viņš varēja jebkurā laikā pakalpot.

Pagrabtelpās izveidojām saimniecisko sektoru, līdz ar to būve bija faktiski trīs stāvos. Draudzes locekļi atsaucīgi iesaistījās kopējā darbā. Noalgojām tikai mūrnieku, pārējos darbus paveicām saviem spēkiem. Tas arī bija pārsteigums, jo sabiedrisku celtni varēja būvēt tikai celtniecības organizācija. Saņemot būvatļauju, man jautāja, kas būvēs. Atbildēju, ka es, un parādīju dokumentus, ka kādreiz biju būvdarbu vadītājs, ka arī esmu studējis celtniecību. Man gan pajautāja, kādēļ neesmu pabeidzis. Atbildēju: jūs zināt tos laikus un kristiešu iespējas tad. Tā saņēmu šo atļauju un cēlām. Tikai vēlāk, kad bija komisija un nodevām celtni, viņi bija pārsteigti, ka sabiedrisko ēku būvējusi privātpersona. Jautāju: varbūt jānojauc un jāsāk no gala? Viņi pasmaidīja un parakstīja dokumentus par ēkas nodošanu ekspluatācijā.

Jauno gadu jau sagaidījām ne pilnībā pabeigtā, bet siltās palīgtelpās. Vasara bija diezgan lietaina, bet Dievs kārtoja, ka varējām būvēt. Bieži spēcīgas lietusgāzes bija, kad mēs ēdām pusdienas un atkal ap vakariņu laiku.

Vēl kāda epizode par Dieva vadību. Bija sarunāts ceļamkrāns un strādnieki, vajadzēja no blokiem montēt pamatus. Laika bija maz. Tomēr nelija.

Nākošā dienā bija bēres Nīcā. Spīdēja saule, un pēc bērēm, ejot ar tuviniekiem, viņi izteica prieku par labo laiku, ne tā, kā vakar. Es sacīju: jā, varbūt šeit, Nīcā, vakar lija, bet Liepājā taču nelija! Kā, nelija? Tieši Liepājā lija!  Izrādījās, citur Liepājā bija lijis, bet mūsu būvlaukumu Dievs apsargāja, lai netraucētu mums celtnei ielikt pamatus.