Dievnams, kas tapis ticībā

Ojārs Incenbergs. Kalpošana draudzēs (Ventspils, 2003.-2013. 1.daļa) 

Divas draudzes, attālums starp abām gandrīz 200 kilometri. Lai varētu darboties gan Rīgā, gan Ventspilī, vispirms noīrēju Ventspilī vienistabas dzīvokli. Izrādījās, dzīvokļa saimniece bija skolasbiedrene, arī uzaugusi Alūksnē, tikai dažus gadus jaunāka. Viņa mani atcerējās arī saistībā ar Bībeles biedrības darbu, jo savā laikā piedalījos un pat vienā gadā pašam vajadzēja organizēt Alūksnē Bībeles tulkotāja Ernsta Glika atceres pasākumu.

Ventspils baptistu baznīca

Tā vienu sabatu kalpoju Rīgā, bet otrā Ventspilī. Protams, pavadīju Ventspilī vairākas dienas, iepazīstot draudzes locekļus un pilsētas sabiedrību. Draudzes dzīvē pēc dažiem gadiem tika organizēti Bībeles izpētes semināri un citi pasākumi, aicinot cilvēkus uz dziļākām attiecībām ar Dievu.

Arī Ventspils draudzei nebija savu telpu. Mūs laipni uzņēma baptistu baznīcā. Ventspilnieki jau 1989.gadā bija iegādājušies dzīvojamo ēku. Bija zīmuļa variantā risināts dievnama skiču projekts, bet tālāka risinājuma nebija. Iepazinos ar situāciju. Māja veca, nav apdzīvojama, faktiski nojaucama, un viss jāsāk no sākuma. Iesāktais skiču projekts arī nebija realizējams, jo celtniecības noteikumi bija mainījušies, tagad no apbūves laukuma drīkstēja apbūvēt tikai 40% no kopējās platības, bet zemes gabals nebija liels.

Atkal aicināju draudzi aktīvi iesaistīties celtniecības procesā, ziedojot ticībā līdzekļus. Pateicība Dievam, katru mēnesi ienāca kaut neliela summa šim mērķim. Taču process ievilkās, jo pagāja septiņi ar pus gadi līdz varējām sākt celtniecību.

Iepazīstoties ar domes atbildīgajām personām, sajutu zināmu pretestību. Pirmais, ar ko bija jārēķinās – īpašums gan piederēja draudzei, taču zeme nē. Griezos pie domes ar lūgumu nopirkt zemi. Saņēmu atbildi, ka tā nav pilsētas, bet gan valsts īpašumā. Iesniedzu savu prasību attiecīgās iestādēs Rīgā un pēc kāda laika saņēmu atbildi, ka tā nav valsts, bet gan Ventspils domes pārziņā!

Ventspils domes attiecīgās amatpersonas tagad paskaidroja, ka zeme nav ierakstīta Zemesgrāmatā. Atbildēja: mēs sakārtosim savu īpašumu, tad varēsim pārdot. Šis process ilga vairāk nekā trīs gadus, mums nemitīgi atgādinot mūsu vajadzību. Kad beidzot varējām nopirkt zemi, tās vērtība šo gadu laikā bija gandrīz trīskāršojusies. Turklāt mums iebilda, ka vieta nav piemērota dievnamam. Lūdzu piedāvāt citu vietu, bet viņi sacīja, ka viss ir brīvā pārdošanā. Es arī vairākus objektus apskatīju, taču secināju, ka nopērkot visu vajadzētu pārbūvēt no pamatiem, lai telpas atbilstu mūsu vajadzībām. Bet mums jau ir vieta, visas komunikācijas.

Beidzot saņēmām būvniecības uzdevumu – veco ēku jāatjauno, bet drīkst piebūvēt telpas. Sākām izstrādāt skiču projektu, bet dažādu ieganstu dēļ nevarējām to saskaņot. Gāja laiks, bet darbi nevirzījās uz priekšu. Mūsu arhitekts kādu laiku bija strādājis Ventspilī, bet tagad pārcēlies uz Rīgu un, kā atzina, ar Ventspils domi nebija īpaši labās attiecībās.

Palīdzēja mums neliels starpgadījums. Māja nebija apdzīvota, un kādā vēsā rudens naktī tajā bija iekļuvuši bezpajumtnieki un siltumam iekūruši iekštelpās ugunskuru, starpstāvs nedaudz aizdegās. Paldies Dievam un kaimiņiem, viss beidzas bez sekām, jo tur māja ir pie mājas.

Nomainījām arhitektu. Saņēmām Domes iebildi, ka māja ir arhitektūras piemineklis. No Rīgas attiecīgas iestādes atnāca atbilde, ka šī ēka nav arhitektūras piemineklis, bet tikai senā ēka ar savu senatnes vērtību. Ar grūtībām dabūjām nojaukšanas atļauju ar noteikumu, ka vecā ēka jāatjauno tādā pašā izskatā kā  iepriekš. Jaunajā projektēšanas uzdevumā bija ieraksts, ka pat ārējiem apšuvuma dēļiem jābūt tādā pašā biezumā un platumā ko iepriekšējie.

Bija vajadzīgs gan nojaukšanas, gan jaunceltnes projekts.  Tikai piebildīšu, ka nojaukšanas projektam vien bija iebildumi vairākas reizes, un saskaņošana tika atteikta. Tas viss prasīja laiku. Pagāja septiņi ar pus gadi. Salīdzinot – Liepājā viss notika pusotra mēneša, Rīgā pusotr gada laikā, bet Ventspilī...

2012.gada 30.maijā notika svinīgais pamatakmens likšanas brīdis jaunajam dievnamam Ventspilī. Uzaicinājām arī Domes vadību. Ieradās divi vietnieki no domes, arī preses pārstāvji un, protams, bija arī raksts vietējā laikrakstā.

Tajā brīdī mūsu rīcībā bija tikai 2500 lati. Nojaucot veco ēku, varējām saglabāt daļēji vecos pamatus, kas bija dziļāk ierakti vareni akmeņi. Tad Dievs uzrunāja cilvēkus, jo netiku lūdzis nevienu sponsoru. Viņi uzrunāja mani, un atkal viņu vārdus zinām tikai es un Dievs, ne draudze. Protams  atkal bija celtniecības organizācija, kuru vada mūsu draudzes loceklis, un tā mūsu draudzes locekļi- celtnieki kopīgiem spēkiem sāka darbu.

Par sponsoriem. Kādas citas draudzes loceklis stāstīja: „Mums bija vairāki neveiksmīgi mēģinājumi biznesā, un tad es apsolīju- ja Viņš palīdzēs, tad es ziedošu Dieva darbam.”  Tajā pavasarī viņš apmaksāja visus celtniecības materiālus, ieskaitot jumta dakstiņus.

Un tā mums bija jāatjauno vecās ēkas pamati un vēl jāiebetonē pamati no jauna 120 kvm platībā. Vēl viens bijušais mūsu draudzes loceklis bija apņēmies līdzīgi: ja viņam veiksies, viņš apmaksās pamatblokus. Tādā veidā Dievs uzrunāja cilvēkus, un viss notika. Līdz ziemai visa ēka bija zem jumta.

Tad Dievs rūpējās tālāk. Atnāca kāds vīrs, kas uzmērīja logu un durvju ailes. Pēc dažiem mēnešiem atveda logus un durvis. Nezinu, kas viņam to apmaksāja un cik tas izmaksāja. Tāda ir Dieva vadība!

Kāds draudzes loceklis Rīgā vēlējās ar mani satikties. Šīs tikšanās laikā viņš pasniedza biezu aploksni un teica, ka tas ir viņa ģimenes otrais desmitais.  Tur bija liela summa. Kad viņš vēlāk piezvanīja,  teicu vēlreiz paldies, un viņš sacīja: „Tikai nesaki man, cik tur bija, jo, kad es saņemu naudu, es ielieku to aploksnē un neskaitu.” Tiešām, tur naudas zīmes nebija sakārtotas pēc vērtībām, bet kā pagadās. Tieši tajā brīdī visi līdzekļi bija izlietoti, bet tagad varējām iegādāties siltināšanas materiālus visai ēkai, un darbi varēja turpināties.

Lūdzām atbalstīt mūsu celtniecību arī Latvijas draudžu savienībai un arī TED, un iespēju robežās saņēmām atbalstu arī no viņiem. Pateicība Dievam, īsā laikā dievnama daļa tika pabeigta, un saprotot, ka dzīvokļa daļa var aizkavēties, sadalīju nodošanu divās daļās. Visu, kas saistīts ar dievnamu, pabeidzām, un valsts komisija to atļāva nodot ekspluatācijā.