Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (8.turpinājums): 

Kādā dienā pie mums atnāca sveša sieviete. Iepazīstināja ar sevi kā Nellija. Pastāstīja savu dzīves stāstu. Vēlāk viņa kļuva mana garīgā skolotāja un glābēja. Pateicoties viņai, nokļuvu Rīgā. Pastāstīšu īsumā pēc kārtas, ko atceros. Interesants bija viņas dzīves stāsts.

Nelliju bija adoptējusi audžu ģimene no Francijas, audžu māte bijusi francūziete, patēvs- krievs. Interesantākais, ka audžu māte bijusi adventiste, bet patēvs nē. Kad Nellija bija pieaugusi, apprecējusies ar bagātu vīru no Maskavas. Vīrs bijis rakstnieks. Nezinu, kāpēc rakstījis ar Maksima Gorkija uzvārdu. Viņam bijusi liela, skaista māja ar divpadsmit istabām. Bijušas divas kalpones. Viena, kas gatavo ēst, otra- mājas kopēja. Viņiem piedzimuši divi dēli.

Kad sākās karš, vīru paņēma armijā. Karā viņš gāja bojā. Kā jau kara laikā, abi bērni saslimuši un nomiruši. Neatceros, kā un kāpēc, bet sabata dēļ Nelliju apcietināja. Kad viņa atgriezās no cietuma, māja bija okupēta. Nebija vairs ne kur dzīvot, ne kur iet. Nolēmusi Latvijā sameklēt savu īsto māti. Atradusi Kokneses pansionātā. Dažas dienas pabijušas kopā, un arī viņa nomirusi. Ko darīt? Nolēmusi uzmeklēt adventistu draudzi vai kādu no tās locekļiem. Nezinu, kas un kā, bet viņai bija iedota mūsu adrese.
Nellija labajā pusē

Pēc iepazīšanās tētis piedāvāja viņai savas tēva mājas, kuras bijām pametuši. Viņa ar prieku pieņēma. Lai gan tur tik ilgi neviens nebija dzīvojis, mājoklis nebija izdemolēts, jo ik pa laikam tēvs to apmeklēja, nebija jau pārāk tālu. Tā viņa tur apmetās un kļuva par mūsu mājas sargu. Bieži pie mums nāca ciemos. Tētim ļoti patika, jo viņi stundām ilgi varēja runāt par Bībeles patiesībām. Tas stiprināja viņa ticību un garīgo izaugsmi. Arī man patika ieklausīties, lika aizdomāties.

Kad man bija gandrīz 18 gadu, abas kopā kristījāmies Lēdmanes pagasta Lobes upītē. Mūs kristīja sludinātājs Voldemārs Sprūde.

Nellija mani audzināja ar daudz vērtīgiem padomiem- kā laicīgiem, tā garīgiem. Viņa par mani rūpējās. Kopā ar tēti dalījās gan priekos, gan bēdās.

Kad tētis bija miris, viņa stāstīja, kā tēvs ar asarām lūdzis par mani: kaut vai es viena no ģimenes paliktu ar Kungu, jo par dēliem viņam cerības nav! Tas sāpīgi skāra manu sirdi.
Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru