Cilvēks, kurš veda uz paradīzi pazudušos

Kāds cilvēks meklēja pazudušos un mēģināja nogādāt uz paradīzi. Pirmo viņš vilka pavadā kā kādu nepaklausīgu āzi. Cilvēks vilka ar visu spēku. Pazudušais turējās pretī ar visu spēku. Viņam gāja grūti, jo bija jāvelk caur pilsētu, caur atrakciju parkiem, caur kino zālēm, caur sociālajiem tīkliem, caur laukiem, caur mežiem. Visbeidzot aizvilka viņu uz paradīzi un piesēja pie koka.

Dievs viņam izbrīnīts jautāja:

– Ko tu esi te atvilcis?

– Atvedu uz paradīzi vienu pazudušo! – cilvēks lepni atbildēja.

– Kāpēc viņš piesiets pavadā? – jautāja Dievs. – Atraisi viņu!

– Atraisīt!? – brīnījās cilvēks. – Tad jau viņš aizlaidīsies!

– Varbūt, bet paradīzē nevienu nepiesien. Šeit visi ir brīvi – dara, ko vēlas, un iet, kur vēlas, – uzstāja Dievs.

Cilvēks atraisīja pazudušo. Pirms viņš vēl paguva pilnībā noņemt pavadu, pazudušais pazuda kā nebijis.

– Redz, kas iznāca! – pukojās cilvēks.

– Uz paradīzi ar varu nevienu nevelk. Šeit cilvēkiem jāatnāk brīvprātīgi.

Cilvēks padomāja un gāja atkal meklēt citus pazudušos. Šoreiz viņam bija padomā jauna pieeja – bez pavadas.

Pēc neilga laika cilvēks tuvojās paradīzei ar citu pazudušo. Padomā tik, pazudušais tiešām nāca uz paradīzi pats – bez piespiešanas! Kā cilvēks to panāca? Viņam rokās bija vairāki plakāti ar biedējošiem un brīdinošiem vēstījumiem.

Tiklīdz pazudušais sāka skatīties pa labi, tā cilvēks viņam priekšā pagrūda ugunīgu plakātu, kas vēstīja: “Tu mirsi elles ugunīs!” Kā pazudušais paskatījās pa kreisi, tā cilvēks aizšāva skatam priekšā plakātu ar miroņgalvu un uzrakstu: “Grēka alga ir nāve!” Pazudušais atskatījās atpakaļ, tur jau priekšā bija cilvēks ar zvēriem pilnu plakātu: “Kritusi, kritusi lielā Bābele!”

Palēnām, stomīdamies un mīdīdamies, abi ceļinieki nokļuva paradīzē. Dievs palūkojās uz cilvēku un pazudušo, kas sakņupis stāvēja tam blakus, bailēs drebēdams pie visām miesām, un jautāja:

– Kas tam nabadziņam noticis? Kāpēc viņš ir tā pārbijies?

Cilvēks, acis bolīdams pret debesīm un lielos plakātus cenzdamies paslēpt aiz muguras, izstostīja:

– Es viņam izstāstīju visu patiesību… par to,… kas sagaida tos, kas… nenāk uz paradīzi.

Tikmēr pazudušais sāka lēnām lavīties prom. To pamanījis, cilvēks aši aizšāva viņam priekšā ugunīgo plakātu, un pazudušais sastinga kā miets.

– Vai tik tu neesi viņu iebiedējis? – prasīja Dievs, skatīdamies uz ugunīgo plakātu. – Bet paradīzē taču nav baiļu.! Paradīze ir drošība nevis bailes.

– Nebiju par to aizdomājies, – noteica cilvēks.

Kamēr viņi runāja, pazudušais jau bija klusiņām pazudis.

Cilvēks iemeta plakātus urnā un gāja atpakaļ uz pasauli, prātodams citu paņēmienu, kā atvest pazudušos uz paradīzi.

Spīd silta saulīte. Putniņi čivina. Viegls vējiņš iznēsā ziedu smaržas. Netālu dzirdamas strautiņa čalas. Nu gluži kā paradīzē. Un tomēr kaut kas nebija tā kā parasti.

Putni cits aiz cita sāka apklust. Tālumā bija dzirdama tāda kā dunoņa, smaga pulsācija. Tā tuvojās un pieņēmās spēkā. Putni satraukti sāka laisties uz savām paslēptuvēm. Ritmiskais troksnis, kas līdzinājās motorzāģu rūkšanai, veseru klaudzoņai, preču vilcienu smago sastāvu vilkšanai, pieņēmās aizvien lielākā spēkā.

Paradīzes dzīvnieki, kas vēl pirms mirkļa ausījās un brīnījās, nu satraukti skrēja tuvākajā meža biezoknī. Troksnis bija kļuvis traucējošs.

Un nu arī bija redzams trokšņa iemesls – cilvēks ar mašīnu vilka piekabi, kurā stāvēja divi milzīgi skaļruņi, atskaņodami kaut ko, ko citi sauc par mūziku. Aiz piekabes, gorīdamies un par mūziku kaifodami, slīdēja bariņš pazudušo, kuri pat nenojauta, ka kāds viņus vēlas atrast un atvest uz paradīzi.

Dievs kaut ko teica vai arī kaut ko prasīja cilvēkam, bet neviens to nedzirdēja skaļā trokšņa, atvainojiet, mūzikas dēļ. Tad Dievs rādīja ar zīmēm, un cilvēks apturēja iespaidīgo skaņdarbu. Iestājās pilnīgs klusums.

– Cik jauki! – ierunājās Dievs. – Beidzot mēs varam sarunāties. Kas tas tāds bija?

– Es iedomājos atvest pazudušos uz paradīzi bez auklas un bez biedēšanas. Viņi atnāca labprātīgi, – ar lepnumu atbildēja cilvēks, acis mezdams gan uz skaļruņiem, gan uz pazudušo pulciņu, kuri vēl joprojām atradās paradīzē.

– Tas tiesa, bet no paradīzes aizmuka visi pārējie, – domīgi ieminējās Dievs. – Šeit tā nav ierasts. Tādā troksnī paradīzē cits citu nedzirdēs. Tad jau tā vairs nebūs paradīze. Nav mūsu ģimenē neviena, kas kliedz un ķērc.

Sarunu pārtrauca viens no pazudušajiem:

– Džeki, par ko bazārs? Vai tā pauze nav ievilkusies? Mēs gribam atpakaļ normālu muzonu.

– Patiesībā mēs esam paradīzē, – neveiklo situāciju labot gribēdams, ierunājās cilvēks. – Ieklausieties, kāds te miers. Te jūs varat sarunāties, viens otrā ieklausīties. Te var…

– Šķiet, ka tas viņus nepārliecināja, – cilvēks atzina savu sakāvi, noskatīdamies, kā pazudušo bariņš šķendēdamies, meklēdami katrs savas austiņas, slīdēja atpakaļ uz pasauli.

– Jā, nav jēgas pazudušos pievilināt ar to, kas paradīze patiesībā nav, – secināja Dievs. – Sanāks tikai vilšanās.

Cilvēks tomēr nepadevās. Viņš gāja atkal pasaulē iekšā un meklēja jaunas pieejas, kā vest pazudušos uz paradīzi. Viņš izmantoja pārspīlētas reklāmas, piesaistīja uzmanību visādiem dramatiskiem notikumiem un dabas katastrofām, publicēja sensacionālas ziņas, kuru patiesumu nebija laika pārbaudīt. Cilvēks iesaistījās asās diskusijās un iegrima visādos zinātniskos pierādījumos, viņš aizrāvās ar precīzu pasaules gala datuma aprēķināšanu. Cilvēks pat izmēģināja drauga lomu – viņš izlikās par draugu arī tiem, kurus nevarēja ciest. Katru dienu cilvēks ieradās paradīzē ar kādu vai pat vairākiem pazudušajiem. Bet agrāk vai vēlāk, sapratuši patiesību, viņi visi atgriezās atpakaļ pasaulē.

– Es nezinu, vai tā tev izdosies kādu tā pa īstam atvest pie manis, – kādu dienu teica Dievs. – Visas šīs metodes…

– Bet kā tad…, – cilvēks pārtrauca. – Kā lai pazudušos pierunā nākt uz paradīzi? Ar varu nevar, ar biedēšanu nedrīkst, mūzika līdz galam nedarbojas, viltus ziņas ir aizliegtas, sensācijas un brīnumi ir īslaicīgi. Es nespēju iedomāties, kas vēl varētu pazudušos piesaistīt paradīzei. Man nekas nenāk prātā. Ar ko tad paradīze varētu vilināt?

Un cilvēks, galvu nokāris, kājas vilkdams, dziļi līdz akas dibenam domās iegrimis, lēnām slīdēja uz pasauli.

Pagāja diena.

Pagāja otra diena.

Aizritēja nedēļa.

Nu jau mēnesis pagalam.

“Sen nav redzēts cilvēks,” – nodomāja Dievs. “Nez kādu plānu viņš šoreiz kaļ?”

Pagāja gads. Bet cilvēks vēl nebija rādījies.

Pēc ilgāka laika, kādu vakaru paradīzē pie durvīm kāds klauvēja.

– Durvis ir vaļā! – Dievs uzsauca. Bet tās neatvērās.

Tad Dievs pats atvēra un ieraudzīja tur cilvēku. Viņš stāvēja, galvu nodūris. Mugurā viņam bija drēbes, kas kādreiz bijušas ļoti glaunas un dārgas, bet tagad noskrandušas. Viņš izskatījās gaužām nožēlojami, pavisam vīlies un bezcerīgs.

– Vai es drīkstu… – cilvēks pavisam klusi zem deguna nomurmināja. – Vai es drīkstu nāk dzīvot… paradīzē? – īsi pacēlis nobijušās acis uz Dievu un, galvu atkal nodūris, turpināja:

– Es izstaigāju visu pasauli, es pabiju visur, es izmēģināju visu, es izdzīvoju visu, ko vien varēju, bet nekur to neatradu. Nekur tā nav. Nekur. Nekur citur nav tā, kas ir pie Tevis… Vai es drīkstu palikt pie Tevis?

To izteicis, cilvēks palika stāvam un, acis nepacēlis, gaidīja Dieva atbildi.

– Beidzot tev ir izdevies pa īstam atvest vienu pazudušo uz paradīzi! – Dievs teica, cieši apskaudams noskrandušo cilvēku. Stingri turēdams to savos siltajos apskāvienos, Viņš čukstēja:

– Es tā gaidīju šo brīdi!

Un cilvēks juta, ka Dievam pār vaigu noritēja asara.